03:30 pm
Klīstot apkārt pa Britu Kolumbiju sanāca pabūt daudz un dažādās naktsmājās un satikt daudz un dažādus cilvēkus, un man gribētos par viņiem pastāstīt. Cilvēkstāstu seriāls, vienvārdsakot.
Pēdējās divas naktis dzīvojām Skvomišā (Squamish) pie vienas kvebekiešu ģimenes. Mājā dzīvo Valērija un Silvans, viņu bērni - Sedriks un Marika, suns & kačs, un vēl kaut kādi apakšīrnieki, kurus nesatikām. Kaut arī man pašai nepatīk apkrauties ar mantām un īpašumiem, jo vienmēr jābūt brīvam (un drusku pasistam) kā putniņam gaisā, viņu māja bija ļoti mājīga un mīlīga - tā bija iekārtota eklektiski, bet tajā pat laikā - ļoti praktiski. Ļoti foršs bija virtuves zonā pie griestiem piekārtais režģis un tajā ļoti pārskatāmi saliktie katli, pannas un āķi, kur piekarināt karotes - ietaupa vietu un kalpo arī kā interjera elements. Tāpat arī forši izskatījās garšvielu trauciņi, kuri piestiprināti pie magnētiskas virsmas tā, lai cauri stikla vāciņiem var redzēt, kur kas ir. Vannasistabā atkal daudz visādu skapīšu, kuros skaisti salikti roku, mutes un lielie dvieļi, bet vannas parastais plēves aizkars papildināts ar caurspīdīgu un fliteriem rotātu auduma aizkaru. Tā kā mājās iemītnieku daudz, pie spoguļa pieliktas zīmītes ar atgādinājumu noslaucīt izlietni un savākt pa vannu izmētātos piederumus. Apkārt mājai esošais zemes pleķītis, tāpat arī terase un kāpnes tiek izmantota, lai audzētu visādus dārzeņus un garšaugus. Ļoti jauki sēdēt un brokastot pie terases galda ar skatu uz mežiem apaugušiem kalniem ar baltām sniega cepurēm (vienīgā nelaime tā, ka galds bija apklāts ar žilbinoši baltu galdautu un visiem pie galda sēdošajiem, izņemot tos, kuriem bija saulesbrilles, acis tecēja ārā) mākslinieciski izkārtotā mazdārziņā.
Smieklīgs gadījums bija tas, ka, ejot pakaļ vīnam uz ledusskapi, kas atrodas uz balkona, centos iziet cauri durvīm, bet nesekmīgi - jo pēkšņi seko sitiens pa pieri un celi - vakara krēslā nepamanīju, ka durvis aizvilktas ar pretmušu tīkla durvīm. Valērijas meita mani mierina, ka tas nekas, ka visiem tā gadoties, pat viņu sunim. Un - nebija nemaz ilgi jāgaida - sēžu laukā mašīnā, jo jābrauc vakariņās, pametu skatu uz balkonu un redzu, ka sieta durvis šoreiz vispār izlido no eņģēm - Sedriks ieskrējās nedaudz vairāk par mani.
Viņi paši bija tik pat jauki, mājīgi un viesmīlīgi kā viņu mājas - kaut arī mums nesanāca pavadīt īpaši daudz laika kopā, jo abas dienas no rīta līdz vakaram braukājām pa kalniem, bija tik forši pārrasties un sastapt viņus visus sēžam pie virtuves galda un spēlējam kaut kādu spēli vai arī citu vakaru Sedriks mācīja savai mammai spēlēt ģitāru. Tāda ļoti laimīga un saticīga ģimene, kura iet uz priekšu kā tāds labi ieeļļots un kārtībā uzturēts mehānisms.