Kanādieši ir gana kominikabli un nebremzē ekspresēt savu apbrīnu - vakar kādas trīs beibes man iedeva thumbs up par to, ka braucu pa kalnu lejā. Joprojām ļoti maz beibju uz kalna, bet viņas sāk pamazām vairoties.
Jāsteidzas uz savu bike works maiņu un tad pēcpusdienā, pa galvu, pa kaklu, jājoņo mājās, jo vēl gvakamole, salsa jātaisa un dārzeņi jāgriež, jo laiks atklāt grila sezonu.
Ak, bija tik foršs pikniks! Un vēl šodien es sasniedzu minimālo nostrādāto brīvprātīgā darba stundu daudzumu, lai nākamreiz man svinīgi pasniegtu Evergreen Bikeworks brīvprāša tē-kreklu! Šī bija saspringta nedēļas nogale - sestdien man bija pa minūtēm ieplānots skaipa zvans ar vecomammu, jo bija laicīgi jādodas ceļā uz Zilo kalnu downhillot; pēc tam, putekļaina un nogurusi, 11 vakarā gāju uz piemājas veici (tāda 24 h strādājoša maksima) iepirkt proviantu svētdienas piknikam. Šorīt atkal cēlos pusastoņos, lai paspētu iemarinēt šašliku, pirms dodos nostrāt savas 4 h riteņu darbīcā; tad atkal tesos mājās, lai paspētu sagatavot pārējo - sagriezt dārzeņus, sataisīt gvakamoli, ieņemt noskatīto vietu parkā. Šausmīgi ātri laiks skrien, jau 7 mēneši Toronto pagājuši. Vēl pieci un tad jau matīs, ko dzīve tālāk nesīs. Bet tas noteikti būs kaut kas foršs - par to es nešaubos. Ja vien mani neapēdīs lācis, protams.