05:53 pm
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
racoon mūžīgās nedienas ar darba ņēmējiem, gan esošajiem, gan tiem, kas vēl nav atrasti, iedvesmoja ierakstīt par savu skatu punktu no biroja krēsla (ne no ādas) deldetāja.Lūk. Jūnija vidū parakstīju darba līgumu uz laiku Amsterdamā, tajā, kas Nīderlandē, par administratīvā darba veikšanu 4 mēnešus (aizstāju kolēģi, kura ir bērna kopšanas atvaļinājumā un jep, te viņiem tas atvaļinājums ir veselus 4 mēnešus ilgs - pēc tam sīci var atstāt no rīta silītē un vakarā atnākt pakaļ cerībā, ka šis vēl tevi atpazīs).
Mana alga nav nekāda dižā - ja būtu viena, tad varētu atļauties īrēt istabu un par to man aizietu 40-45% no tā, ko saņemu (bet tomēr jāatceras, ka man ir brīvas 3 dienas nedēļā, ne divas). Teiksim tā - mamutu uz mājām stiepj draugs, bet es - mamuta bērniņu. Bet tomēr es eju uz darbu ar prieku un bieži palieku ilgāk, principā, gandrīz katru dienu, pusstundu, stundu (par virsstundām nemaksā, bet reizēm ir daudz visādu mazo darbu, kas aizņem pietiekami daudz laika un, lai būtu svaiga galva lielajiem un svarīgajiem pienākumiem, tad labāk palieku ilgāk un padaru tos sīkos darbus, lai tie nesakrājas, jo Puškina ta nav, kas tos manā vietā izdarītu). Mēneša slēgšanas dienās (3-4) parasti nāku mājās 1.5 - 2.5 h vēlāk. Reizēm ir tā, ka dienas beigās grūti parunāt pēc tam, kad visu dienu esi koncentrēti vēries ekselī.
Jo visu laiku ir, ko darīt un man gribas darīt! Vēl vairāk - uz Kanādu es došos nedēļu vēlāk nevis kopā ar savu draugu, tieši darba dēļ, jo mans līgums kā reiz beidzas mēneša slēgšanas brīdī, savukārt kolēģe, kas nāk atpakaļ - viņai tas viss būs jāiemāca un es palieku ilgāk, lai varētu viņai iemācīt visu jauno, kā arī, lai neuzkrautu to savai priekšniecei (jo viņa sagatavo rēķinus 2 nodaļām, kamēr es - tikai par vienu; ja es aizbrauktu, viņai būtu jāņemas arī ar manējo).
Mans draugs nebija īpaši priecīgs tāpēc, ka izvēlējos darbu, nevis izmantot tiesības darbu uzteikt un lidot ar viņu uz Kanādu kopā (turklāt tas bija pēdējais lētais tiešais reiss uz Toronto) jo viņi taču man maz maksā.
Bet atbilde ir viena - attieksme. Es sēžu kabinetā kopā ar vienu kolēģi un mūsu priekšnieci un pirmo reizi 9 gadu laikā man ir priekšnieks, kas iedvesmo un kuru apbrīnoju. Man patīk tas, ka, neskatoties uz to, ka esmu šeit tikai uz laiku, viņa man ir ļoti daudz ko ko noderīgu iemācījusi, piemēram, par ekseli. Viņa vienmēr pamana un uzslavē par to, kas ir padarīts labi un ja man ir sanācis pieļaut kļūdas, tad nevis atspārda nieres,
bet vienkārši mēs kopā izdarām secinājumus par to, kāpēc tas ir noticis un ko no tā varam mācīties un kļūdas (vismaz ne tās pašas) vairs netiek pieļautas. Un jā - viņa pati vienmēr daudz strādā, ierodas reizē ar mums un ļoti bieži iet prom pēdējā. Un viņai vienmēr ir laiks palīdzēt, atbildēt uz jautājumiem,
iemācīt to, ko nezinu, ja vien viņa pati to zina (un man atkal ir kaut kas jauns un noderīgs, ar ko papildināt savu CV). Un pat tādi sīkumi kā tas, ka viņa bieži vien aiziet līdz virtuvei uzlikt tējkannu un tad atnāk un salej ūdeni mums visām - arī tas ir ļoti forši. Un mēs katru dienu rukājam plecu pie pleca, ierēcam, pabesamies un pašījam tālāk.
Lūk un tieši tāpēc, ka es redzu, cik daudz viņa strādā un to, ka viņai pietiek laika mūs uzslavēt, iemācīt kaut ko jaunu, es viņu ļoti cienu un cenšos visu darīt labi un man nav grūti palikt ne to stundu, ne to nedēļu ilgāk, jo es zinu, ka ja es nepaliktu to nedēļu, tad manu darbu nāktos darīt viņai un zinot to, cik daudz darba ir viņai pašai (jo viņa dara, principā, to pašu, ko es, tikai lielākos apjomos)
un man viņa tik ļoti patīk, ka es izlēmu palikt un pastrādāt. Pēdējo nedēļu - visas 7 dienas un vēl divas pa virsu pēc mana līguma beigām.
Tā kā,
racoon, beidz dirst par tiem darba ņēmējiem, kuri tikai grib naudu un ņihuja nedarīt, labāk iedvesmo viņus plēst dirsu tavā labā kā mana priekšniece to spēj (un neskatoties uz rupjībām šajā teikumā un tam, ka es daudz kam nepiekrītu tajā, ko tu pēdējā gada, divu laikā raksti, tu vienalga esi mans all time favourite cibiņš).P.S. Man liekas kruti tas, ar ko tu nodarbojies, bet jopcik, tu ne reizi, nevienu pašu neesi atzinīgi savā cibā izteicies par kāda sava darbinieka veikumu. Nekad! Taču atzinība - tas ir diezgan spēcīgs dzinulis. Spēcīgāks, nekā pātaga.