10:27 am
Vakar biju Jaunmārupes trasē, kur viens no elementiem bija tāds liels un psiholoģiski nomācošs kalns. Tehniski jau tas kalns nebija nekas traks un pat tāds goon kā es tajā var mierīgi uzbraukt (kā tas vēlāk pierādījās), taču sākumā man vienmēr ir jāizcīna cīņa ar savu iekšējo, raustīgo pelīti. Ļoti palīdz tas, ka blakus ir tik lielisks draugs kā mans draugs, kurš pacietīgi spēj atkārtot, ka es to varu un pastāsta, kāds ir vissliktākais iespējamais scenārijs un bieži vien tas nekas traks nav. Baigi palīdz arī tas, ka uz treniņu bija atbraukusi arī viena beibe, kas brauc čempionātā un ja jau viņa tai kalnā brauc, mani tai kalnā uzdzen arī spītība un vēlēšanās nepalikt viņai iepakaļ. Viņa jau tāpat brauc daudz labāk nekā es, līdz ar to man vismaz bija jāpiespiež sevi tikt pāri tam kalnam. Tas ir, palīdz tas, ka apkārt visi tādi kruti un negribas jau palikt pilnīgā kaunā.Sākumā vairākas reizes braucu apkārt, tad izlēmu, ok, braukšu, bet divus metrus pabraukusi, apstājos, jo likās, ka tomēr neuzbraukšu. Bet tā kā es zinu, ka mans draugs skatās, kā es tur lohojos, es sapratu - viss, man tas ir jāizdara, lai viņš redz, ka es neesmu kaut kāds sisīts. Tad es apgriezos, drusku ieskrējos un uzbraucu tai kalnā gan! Un tad uzreiz pārņem tā reāli superīgā sajūta, yeah, es to izdarīju! Es esmu zvērs! Un tad I did it again and again un again un tad nobraucu no kalna lejā un mocim beidzās benzīns.