Atkal uznāca dīvainā rakstītkāre.
Nu ko? Vecā pēc desmit dienām atbrauca mājās: visas kaites krietni vien uz nervu pamata. Zāles jādzer. No cukura jāizvairās- un tas viss. Kaut gan A, protams, šodien medu stūķē iekšā pilnām mutēm- ar un bez pelašķu tējas piedevas. Tas, ko ārste aizliegusi, viņai nerūp.
Es izdomāju ar ZPD par atmosfēras spiedienu necīnīties. Pēc informācijas avotiem spriežot, pašiem meteorologiem daudz kas nav skaidrs- ja uz rītdienu laiku zini, tad uz parītdienu mini vai salīdzini ar pēdējo 30 gadu laikapstākļiem konkrētajā gada momentā. Atkal ne velna- es cerēju, ka eksaktajās zinībās būs kāda kārtība, objektivitāte, nevis atkarība no tā, ka tavs respondents dabūjis vēdergraizes, un tāpēc ir sliktā omā un sūta visu pasauli piecas mājas tālāk, tavu stulbo anketu ieskaitot. Bet te- atkal nekādas skaidrības. Zini vai mini.
Tagad atsāksies garlaicīgi mācību gadi. Lai kompensētu trobeli ar zpd, nāksies pelnīt ļoti jaukas atzīmes. Uzvesties kā pienākuma cilvēkam. Bet, nu labi, principā, tagad man ir skaidrs, cik daudz varu un ko nevaru atļauties. Mācības ir interesantas- savā ziņā.
Vēl jāmet nost riepa- vieglākam cilvēkam ir vieglāk dzīvot.
Vēl...baigi ilgojos, nē, ne ilgojos, man trūkst- manas jūras, vācu valodas, Berlīnes, tukšo debesu...
ārā sācies pavasaris. Viss pelēks, mitrs. Vietām ledus. Vietām sniegs- bet arī, pelēks. Tas dīvainais, nemitīgais gaiss, vēja pūsmas, kas drīz pieņemsies spēkā un atkal glāstīs seju kā zīda šalle, tāpat kā pagājušgad. Zeme zem kājām vēl stingra, bet pa virsu ir slideni dubļi- ideāls laiks, ja tev saplīsuši zābaki. Pagaidām nēsāju stipros, vecos ādas zābakus, kas izskatās baismīgi izturīgi, un tādi arī ir- staigā kaut pa Mēnesi. Eju pa pilsētu un domāju...nezinu, ko. Bet tā staigāt varētu stundām un dienām ilgi. Pa jauno Zemi kā pa Mēnesi.
weird