Šonakt redzēju paradīzi un elli. Abas bija supermārketā.
Baltas, spožas flīzes mirdzēja gluži kā "Drogās", un pa plašo veikalu nesteidzīgi dzīvojās lieli bari ļaužu.
Paradīzieši staigāja apkārt, eleganti kavējot laiku- sievietes rozā un gaiši dzeltenās kokteiļkleitiņās, un gleznās platmalēs- augstākā sabiedrība;), vīriešus nemanīju. Ellieši, pie kuriem biju ieskaitīti visi mani draugi, es, Rammstein kolektīvs un -nākotnē arī Auce- jo viņa vēl nebija mirusi- staigāja pelēki, apskranduši, diezgan maziņi- trijlitru burkas augstumā; un mums nācās palikt veikalā līdz pat pastardienai, kad visus iztiesās, kā nākas, pēc tiesas un taisnības.
Kaut gan spriedums jau zināms. We're doomed.
Dīvaini, bet laiku visi kavēja līdzīgi- arī nelaimīgie pagaidām ostīja smaržu flakoniņus ( I love Love- Moschino:)), vazājās apkārt- un neizskatījās, ka baigi cieta. Tikai Tils Lindemans mazliet bojāja ainu, klāstot, ka visam šim nav jēgas, jēgas NAV nekādas! Un nebūs mums.
Beigās mēs, nolemtie, atradāmies manas mājas augšstāvā, kur sapuvām.

pamodos; visi tie augstie mērķi, ar ko šī paceļas pāri pūlim, ir ļoti egoistiski- un nozīme ir ik sīkam brīdim, ko dzīvojam.

Ja aizdod cimdus, tad nepielūdz nāvi; ja ziedo klibajam bērnam, tad nebļauj uz vecmammu. Un pie tam- vissīkākās lietas tiek ieskaitītas, smadzeņu impulsu līmenī:
-pat ar nejauši izsprukušu divdomību tu esi nolemts. We're doomed.
-tu esi atbildīgs par destruktīvajiem tekstiem, ko klausies. Ardievu, mūzika- vai ardievu, paradīze.
-par katru nieku you're doomed.

žēl, ka neesmu Čehovs....un nespēju uzrakstīt tā, kā viņš reiz prata.