- 24.1.05 20:57
- ir divi ņemami vīrieši. trešais lieks, bet izdevīgs pa reizei- no rīta un vakarā. uz darbu ved. mājās ved.
a nevajag ta nevienu. - 4 rakstair doma
- aiz loga
- 23.1.05 14:22
- un pirmspusdienā aiz loga paradīze-
dieviņš rotaļājās ar savu stikla bumbu, sakratīja, nolika plaukstā un skatījās, kā mājiņas iekš bumbas lēni un viegli noplivina ar sniegpārslu komplektiņiem( nu parastas pārslas tās nebija, kur ta nu- tik lielas! maziņa labdarības akcijiņa- trīs vienā un pieci vienā). - 2 rakstair doma
- 22.1.05 10:38
- grāmatas vietā palasīties vienu vai otru cibiņu
ir tikpat dīvaini, kā pielasīties druskas no svešiem dažādiem galdiem.
bet ne pārpalikumus. īsteno maltīti. - 0 rakstair doma
- 19.1.05 16:47
- ĀRPRĀC! kā sakārojās gleznot.
meties man pa pēdām žūstošas eļļas krāsas un gruntēta audekla tvīskmīgais aromāts!
kā, kā, KĀ gan esmu varējusi tik nežēlīgi ilgi noturēties to nedarījusi?
dzīvē visdrīzāk ka pietrūcies krāsainības, jo kārojas kodīgi/ēdīgi spilgtus vai saulainus toņus triept, ziest, smērēt, ķellēt, skrāpēt un ko tik vēl ar tiem nedarīt...
bet zinu/atminos/, ka mūza parasti ir tik trausla, ka neiztur krāmēšanos un kārtošanos ar visiem šiem ķeļļiem... aizlaižas
vienkāršāk būtu akrils? - 6 rakstair doma
- 16.1.05 21:34
- vienkārši nepatīk man šis nekādais gadalaiks.
un siltas drēbes.
un atbalsojošas skaņas.
gribās leknu zāli un pieneņpūkas, kukaiņu sanoņas, lapu šalkoņas, ūdens vibrāciju, rosīgu čalu pārpildīto gaisu, basas kājas un pilnas ausis un kabatas smilšu. un jūrassāļus plecus...
jāpārlaiž ziema - 2 rakstair doma
- 16.1.05 21:19
- tramvaja sīciens un īdēšana bremzējot, šajā diennakts stundā, kad pāris gājēju uz teju vai centrālākās rīgas centra ielas izklausās vientuļi kā vējā šūpojošās laternas aizlūstošs čīksts...(nezinu, vai kaut kur vēl ir tādas laternas ielās, kas šūpojas un ierūsējušas, karājoties gadiem vējos un lietos, bet.. manā iztēlē izlausās pēc tā, ko es saprotu no Čaka, mazliet. un veca melnbalta kino, kas uzdzen skumju. un vienīgā krāsa ir sarkana vīna malks slaidkāju glāzē...
BET realitātē starp pirkstiem spraucas pliekans kafijas ūdens.
un mīļākā pārkrāso dzelteno grīdu mūsu kopējā telpā.
un es neesmu te. un neesmu tur.
esmu visur un nekur.
baidos, ka šī vispusība un visbūtība un vēlēšanās būt VISUR un visādi padara mani traku.
jo cilvēkam vajaga četras sienas un nodalītu telpu.
un rāmīti.
un zināt, kas ir aiz apvāršņa. - 0 rakstair doma