| KarostaWaterTower |
Jul. 21st, 2017|12:27 am |
Karostas ūdenstornī dzīvoju jau otro nedēļu, tornis ir nepielūdzams un skaists, bet sargi mums ir četri katrs ar savu raksturiņu un viena no tām ir m, kas mūs sargā un neaizmirst arī norādīt, ka mums gulēt jāiet 11 vakarā un jāsāk strādāt 7 no rīta, un vispār dzert jau nu arī teritorijā nevajadzētu, bet nu labi 1 aliņu jau var vakarā, un tad lūk nākamajā maiņā visi rātni pus 11 aiziet gulēt uz 100 m attālo skolu un es palieku viena ar sardzi, jo visi pārējie ir prom, es draudzīgi sarunāju, ka iziešu izsmēķēt pēdējo cigareti, un momentā uztinu. Saņemos atšaut dzelzs bultu milzīgajām durvīm un čīkstiem atbalsojoties visā tornī izslīdu ārā, pīpēju un bakstu cibu, kad pienāk msg no itāļa, kas ir aizmirsis lādētāju kaut kur tornī, tas viņam ir dzīvības un nāves jautājums, jo ir svaigi iemīlējies, bet iedomājos kā čīkstēs metāla vārti tagad jau pilnīgā naktī, jo ir jau 11, es piedāvāju uzskriet tornī atrast lādētāju, tornī ir 5 stāvi un viņš strādā pašā augšā, protams, bet tā saucamais ofiss mums ir tikai 2 stāvā, ceru uz veiksmi un lienu caur smagajām durvīm uz torni, kas skan neganti pie katra soļa, jo akustika te ir tāda, ka norauj jumtu, gaismas nav, iebakstu telefonā lukturi un lavos augšā, pagrābju pirmo līdzīgo vadu un nesos lejā, jo itālis jau grabinās gar vārtiem, izgrūž vadu pa vārtu apakšu un klusiņām tuvojos ieejas durvīm, kad atskan ārkārtīgi iepriecināts čuksts, kas nogrand pa visu neibourhudu: thank u also from My love, nekas cits man neatlika, kā atvērt vīnu, ko mans dārgais draugs, ko man gribas nosaukt par Mario, ir atstājis man ledusskapī, un tas ir saldākais vīns ko esmu dzērusi pēdējo gadu laikā
P.s par to nupat ieliku sieru beuys'a grāmatā
Posted via Journaler. |
|