|
Sep. 24th, 2016|08:53 pm |
nupat atgriezos no piektdienas tfu Liepājas. piektdien sagaidīju vienu panelistu, kas atlidoja no Cēsīm un mēs nesāmies uz Liepāju, lai ierastos 4 min pirms sākuma un mēs beidzot tiktu iekšā Liepājas Karostas Ūdenstornī, (es iemīlējos tornī momentā!) sākumā bija tāds kā seminarčiks par pamesto ēku apdzīvošanu utt ar domes pārstāvju piedalīšanos, lai tuvā nākotnē to torni dabūtu, un pēc tam augšā bja koncerts, sākumā dzeja+elektronic muzik, bet nekas tāds sirdi plosošs, lai gan gaismas taj 4 stāvā pilnīgi nejauši to tā pat visu padarīja madžik, bet konfekte tam visam bija akustiskā marimba, lai gan meitene pēc tam mēģināja taisnoties, ka viņa jau ir tik ļoti akadēmiska, bet tas bija tik ļoti jaudīgi ka visi kliedz uz biss, kad tas viss bija izšķīdis Liepājas drēgnajā naktī, sastūķējāmies 2 mašinās pa 6 un laidām uz Liepāju uzdzīvot piektdienas naktī, jo visi bija tādā eiforiskā high stāvoklī, pa vidu tam mēs paspējām iepazīties ar Gonzo, kas mūs laipni piedāvājās izmitināt Liepājas vienā no kinoteātriem, ko, kā izrādās sauc par Rīgas skvotu nu jau kādu laiku, kas protams ievelk vēl vienu ļoti spilgtu svītriņu manas vecās mīļās Liepājas sejā. Tā kā bija jau pāri pusnaktij pēkšņi visi atcerējās, ka neviens nav ēdis visu dienu, nekas cits jau netalika kā vien foņķiks, kas nupat kā baumo esot pārdots par 2 ļimoniem, izmantojot ss.lv par atspēriena punktu, tātad pēc visiem sambukas pusītes šotiem un ārkātrīgi negaršīgo paiku mēs gājām, protams uz jūru, gar veco muitas māju un visādiem pakšiem un skatoties cik jaudīgi zibina virs jūras, ko arī gribējām redzēt pilnā apjomā, ko arī dabūjām, pilnā apjomā, pie jūras bija apbrīnojami silts un gandrīz nekāda vēja, ha ha kā tad, tas bija klusums pirms vētras, jo tas atnāca vienā sekundē un mūs padzina, tad jau pilnīgi slapji un izmirkuši izsaucām taksi un turpinājām kā izrādās līdz 8 rītā starp sarkaniem un melniem samta aizkariem kinoteātrī, rītam mums bija lieli plāni, pirmkārt, stāvēt 9 no rīta pie Ūdenstorņa vārtiem un sagaidīt Maritu ar kortelīti, kas mums iepriekšējā vakarā stāstīja stāstus un pauda savu pārsteigumu redzot pirmoreizi Ūdenstroni atvērtu publikai pa savas karjeras 30 gadiem. Tātad mēs tomēr esam sūda brāļi, tie visi mākslinieki! piedod, marita. tā, nākamais plāns bija uzkāpt masonu baznīcas tornītī, lai tur izppīpētu pirmo rīta piesātināto cigareti, un arī to mēs neizdarījām, jo bija sarunāts, ka šodien Marta atkal spēlēs marimbu Ūdenstornī, lai džeki var safimēt, tātad mums bija atkal jāskrien, bet bez brokastīm paskriet nevar, un te nu mums pretī nāk Bocmanis, karostas vietējā ēdnīca, kur samniece Ļuba mums uzcepa omelti, kas pat nebija ēdienkārtē un decent kafiju, pēc tam vajadzēja braukt uz jūru utt un kad jau bijām gandrīz klāt Ūdenstornim ieraudzījām karostas Latgalīti, un tad tajs trīs būdās mēs plēsāmies kā traki, kaulējāmies un metām nost un nācām pakaļ, beigās džeks mums kliedza pakaļ – я ваши лица запомнил!* beidzot ar tikai 2 h novēlošanos ieradāmies Ūdenstornī, marimba elpoja jau pagalmā, bet mums ar to bija par mazu un vajadzēja uzlīst uz jumta kur paveras brīnišķigs skats uz visu Liepāju, jūru un vecajiem sātvkrastiem, bet uz publisko pasākumu īpašnieki bija aizskrūvējuši durvis ciet ar 5nieciņu kāda mums, protams nebija, bet mums bija plāns uzreiz skdrs! un tā mēs braucām pie sava drauga uz vietējo Latgalīti 3 x un ne jau nu mainot bet piepērkot klāt (tur man uzdāvināja mazu svina kaķīti, bet ne jau Vaļera) un tā mēs arī tikām augšā, tad vēlreiz Martai izdīcām, lai mums nospēlē ko skaistu uz avadām un tad jau mēs laidām caur Nākotni uz Rīgu
* es jūsu sejas atcerēšos! |
|