Jau kādu laiku nepamet domas, ka no manis nav nekādas jēgas un labuma nevienam - ne draugiem, ne dzimtai, ne sabiedrībai kopumā. It kā jau nekas īpašs - ne jau es vienīgā tāda, bet žēl to apzināties un turpināt tērēt resursus, kuru jau tā ir maz pasaulē. Var vienīgi cerēt, ka kādreiz izdarīšu kko tādu, lai justos, ka dzīve ir attaisnota.

Pirms kāda laika atrisināju savu mājās-nav-laika-spēlēt-PS; tagad apmēram stundu dienā spēlēju Lunar SSS autobusos ceļā uz un no laboratorijas, universitātes un mājām. Ak, bērnības atmiņas un mūsdienu tehnoloģijas!

Kamēr daži zinātni skaļi ar vārdiem atbalsta uz ielām, tikmēr citi to dara klusu ar rokām laboratorijās. Kā pareizāk?