pēdējā laikā viss liekas tik pretīgs un riebīgs... tik ārkārtīgi salds un virspusējs, ka nelabi metas...
un es... es jau sen vairs nezinu kur pati esmu nobāzusi sevi... es vairs nezinu ko es gribu, ko man vajag... pretīgi paliek skatoties uz savu izniekoto dzīvi... ko es esmu sasniegusi? neko!!! mana dzīve ir pilnīgs tukšums... un es slēpjos no tukšuma pildot to ar visādām ilūzijām un sapņiem par nākotni...
nesen es pamodos no viena šāda sapņa... bet tomēr... arī pamodies, cilvēks vēl ilgi atceras sapni... un negrib viņu aizmirst, lai gan zina ka vietā nāktu kāds cits, kas nebūtu ne labāks ne sliktāks, kā iepriekšējais, bet vnk citādāks sapnis...
kāpēc es nespēju joprojām aizmirst to stulbo sapni?!
man vajag tikt prom no šejienes, no šīs naivo ilūziju pasaules...