Ir ļoti maz lietu pasaulē, kuru izzušanu es pārdzīvotu tik ļoti kā siera neesamību.
Tāpēc es ļoti dusmojos katru reizi, kad, atverot ledusskapi, es konstatēju, ka kāds cits atkal ir apēdis manu sieru. Tiešām tik grūti aiziet uz veikalu pēc siera????
Un kad tomēr aiziet pēc jauna, atnes kaut kādu riebīgu, ko es neēdu, un man atkal jātērē sava neesošā ēdiennauda, lai kāds cits atkal apēstu manu sieru!
Da fak? Nē!
Man nepatīk aprunāt cilvēkus. Es to daru tikai tad, ja manas negatīvās domas par šo cilvēku ir svarīgākas par izlasītām 2 rindkopām grāmatā vai izteiktu komplimentu kādam citam vai pareizi aprēķinātu reaģentu koncentrāciju. Tā kā laiks ir ierobežots, tad jāizmanto maksimāli efektīvi, un kavēties domās par nepatīkamām tēmām ir diezgan izšķērdīgi.
Bet siers ir svarīgāks..