Laikam pag.nedēļ uz ielas nokrita telefons. Tā kā on/off podziņa krīt ārā katru reizi, kad noņemu vāciņu, cerēju, ka pazaudēšu un nevarēšu vairs salikt kopā - būtu attaisnojums neieslēgt telefonu un nerunāt ar citiem. Bet man ir sirdsapziņa un vainas apziņa - tā kā man to telefonu uzdāvināja, tad meklēju to sīko plastmasas gabaliņu, kamēr atradu.
Un tad sanāk dzirdēt par cilvēkiem, kuri maina telefonus kā zeķes, jo nevar uzinstalēt kkādu fīču. Vai par cilvēkiem, kuri nespēj izdzīvot bez telefona, jo tā ir visa viņu dzīve.
Kāpēc es jūtos vainīga par to, ka domāju, ka viņi ir stulbi?
Vai arī es jūtos vainīga, par to, ka NEjūtos vainīga, ka domāju, ka viņi ir stulbi?


Pēdējās dienas skatos The Mentalist un Lie to me. Domāju cik labi spēju noslēpt savas domas. Cik ilgi jāmācās, lai spētu nolasīt no cilvēka kko, ko viņš grib noslēpt vai negrib atklāt? Cik grūti man būtu apmānīt cilvēku, kas ar to nodarbojas?