Jā, jau atkal es un jau atkal man!
Ir tik ļoti noveicies ar brālēnu šajā dzīvē - es apzinos, ka visiem tā nav un es patiešām no visas sirsniņas novērtēju, ko viņš dara un kāds viņš ir.

It kā jau beidzies posms tās skolu lietas, bet ir tomēr tik pasakaini, ka kāds tev pasaka, ka saprot, kāpēc tu tā rīkojies. Un nepārmet neko. Un parunājas ar tevi.
Es pilnīgi apraudājos :D

Mums nav tās tuvākās radu attiecības, mēs nerunājam katru dienu, pat ne katru nedēļu, un šodien/vakar vnk ne pa tēmu man pateica, ka man nav iemesla satraukties par to, ka es ATKAL aizgāju no skolas. Un ka viņš saprot un piekrīt.
Un mums principā domas par daudz ko sakrīt.
Tik pozitīvs dienas nobeigums :D