Šodien tāda nobeiguma sajūta - sakārtojām studiju pēc remonta, Baibiņa nodeva savu gara darbu, ko visas nedēļas laikā palīdzēju viņai činīt. Un man tā vien prasījās tikt līdz jūrai krītošo sauli noķert, bet apzinājos, ka nav spēka atmīties mājās. Negulētās naktis prasa savu tiesu.

Ja rīt būs jauks laiciņš, tad jāmēģina saņemties pēc darbiņa aizmīties. Jūtos to pelnījusi. Jau trīs dienas par to domāju, bet nu nesanāk man.

Būs vien šovakar jāiztiek ar skatu pa logu.

Vakar sapratu, cik ļoti man patīk kā divritenis tikšķ :) Pa klusu ielu braucot pārņem tāda miera prieka sajūta, ka liekas, ka viss ir kārtībā, pat, ja nav.