Acu atpūtināšanas nolūkos vakar izgājām nelielā pastaigā pa līča malas mežu. Viss tāds pusnokusis. Vienā pat ļoti zaļā gabaliņā ļoti smaržoja pēc sēnēm, kā vēlās vasarās pēc lietus.
Atnākot mājā, kā bērnam vajadzēja diendusu pagulēt.

Dažreiz Cibā izdodas uziet tik interesantus un saistošus, un uzrunājošus rakstus, ka gribās tos rakstītājus savā draugu [vai vismaz paziņu] lokā. Bet kad sāk domāt, kā to panākt, saprot, ka draudzību jau uzspiest nevar. Var tik interesi izrādīt. Un to pašu tā ar klusiem mājieniem, ko var nesaprast un neuztvert, bet bail, ka tiešā tekstā otrs var pārprast, un tad atkal slikti.