9h līdz pēdējai semestra ieskaitei, kas nozīmē, ka vēl kādas 7h var mācīties. Kas liekas daudz, bet tāpat beigās pietrūks laika.. Vēl jāizdomā ko ēst un vai vakarā braukt uz laukiem, lai nākamajā rītā brauktu atpakaļ (nē).

Ievēroju, ka pēc negulētām naktīm un rakstītām ieskaitēm, kļūstu emocionāli nestabila - ar dažiem prieks runāt, uz dažiem ļoooti dusmojos (lai gan cenšos valdīties; palīdz, ja otrs nav kašķīgs), dažas vienkāršas lietas [gandrīz] saraudina (piem, tas, ka pipetes uzgalis iekrīt matracī, kur tikko iesētas šūnas).

Atkal nodevu asinis zinātnei. Sajutos nedaudz muļķīgi, ka sapriecājos par procedūras veicējas komentāru par manu asiņu plūsmu, ka visiem vajadzētu tā asinis nodot. Ak, šie mazie vienkāršie prieciņi :)

Kur sniegs?