Cepu mammai kūku un sailgojos pēc kūku cepšanas draudziņa, kas kavētu laiku ar jautrām sarunām, pildītu glāzi un neizēstu visas sastāvdaļas un krēmu priekšlaicīgi.
Un vēl derētu puslīdz pastāvīgs cuddle-buddy, kura azotē patverties, skatoties filmas, kam bužināt matus un blakus gulēt.
Ideāli, ja tas būtu viens un tas pats cilvēks.
Kādreiz man tāds bija, bet tad viņa izrādījās.. slikts cilvēks.

Pa Londonu braukājot un staigājot sapratu, ka varētu tur kādu laiku padzīvot. Sāku plānot veidus, kā līdz tam varētu tikt.
Bet tikai tas, ka jūlijā tas Bažu purva pārgājiens būtu jāpaveic vēlreiz.
Tik daudz lietas, ko paveikt līdz jaunajam gadam, ko gribās ilgtermiņā, bet īstermiņā nav īsti motivācijas.

Un vienmēr zemapziņā doma, ka beigās tāpat jēgas nekādas, jo teroristi un karš.

Cenšos sagremot, ka pirmā no Pentagona precās. It kā šoks, bet no otras puses dīvaini, ka pārējās to vēl nav izdarījušas :D