Jāsāk jauna dzīve būtu, bet tā jau nekad nenotiek. Un tomēr.. 

Tomēr Jāņi ir sākums. Es apzinos, ka dienas kļūs īsākas, kas paratsi norāda uz kaut kā beigām, bet tajā pat laikā aktivizējas iekšējā ticība tam, ka ar katru sarūkošo dienu pietuvojas nākamās sarūkošās naktis, un cikls atkārtojas. Un iekšējais miers, jo neko jau nevar nokavēt. Varbūt veca kļūstu.. 

Kā citi ziemā uz gadu miju atskatās uz padarīto un no jauna apņemas izdarīt lietas, tā es to daru Jāņos. Pieļauju, ka tas dzimšansdienas dēļ - dzīves sākums un drīz pēc tam dzīves svinēšana - kaut kādam sakaram tur jābūt.. 

Šodien, braucot mašīnā uz staciju, klausījāmies LR2, tur stāstīja par Padomju laiku aizliegumu jebkur izmantot saistību ar Jāņiem - Jāņu siers tika pārsaukts par ķimeņu sieru un jāņogas par sarkanajām upenēm. Un kad atkal atļāva tos Jāņus, tad arī tie laiki bez apdziedāšanas netika cauri..