Pat nez ko vēl piebilst par Krimā notiekošo. Gribu mieru kaimiņos. Mans prāts apzinās, ka nespēj apzināties, kas notiktu, ja situācija nonāktu līdz tam. Vecvecāku šausmu stāsti kļūtu reālāki, tuvāki.
Vārdiem liels spēks, jādomā varbūtībās un bez noliegumiem, pozitīvi, jo "ne-" tiek izlaists un "negribu" kļūst par "gribu" un "nevajag" - par "vajag", utt.
Un tad kādā jaukā dienā uzzini par Jeloustonas milzīgo vulkānu, kurš jebkurā brīdī varētu uzsprāgt (jo neizdarīja to pirms 30'000 gadiem, kā "bija paredzēts") bez jebkādiem īpašiem brīdinājumiem, momentā iznīcinot vismaz pusi no ASV un laika gaitā (pieļauju, ka dažās dienās) nosaldējot visu pārējo pasauli un tad normālajiem cilvēkiem būtu pie kājas robežas.
Valstu vadītājiem arī diez?

Un tādā mānīgi mainīgā pasaulē mēs dzīvojam.

Cenšos par to nedomāt, bet nesanāk. Jūtu, ka prāts pildās ar drūmām/negatīvām/depresīvām domām, no kurām netieku prom. It kā jau saka, lai neuztraucas, viss vēl mierīgi pie mums, bet man nav pārliecības par to. Neticu, ka tas uz ilgu laiku.
Neiešu gulēt, lai nav jāmurgo.