Sieviete A iet mājās no darba vai transporta vai veikala vai da jebkurienes un piezvana kādam cilvēkam B, lai parunātos par neko, tāpēc, ka.. es pat nez kāpēc.. garlaicīgi? Un norunā baigo laiku un pofig, vai tas B cilvēks nav aizņemts ar kko citu!! Pajautā, protams, vai nav aizņemts, bet kurš tad [mīļotai] sievietei A teiks, ka "jā, aizņemts/-a, mazgāju traukus/spēlēju datoru/rakstu kursa darbu, piezvani vēlāk!"??
Un kad man gadās dzirdēt tādu sarunu atrodoties blakus tam aizņemtajam cilvēkam B, man vnk zūd cieņa pret abiem.
Un kad vēl tas notiek, kad tas cilvēks B PATS pēc SAVAS iniciatīvas ir atnācis ciemos PIE MANIS, un runā ar telefoncilvēku A stundu par nesaistītām lietām, tad es to uztveru kā necieņas izrādīšanu. Ja negribi runāt ar mani, tad nafig nāc ciemos?
Man prieks, ka man nav tāda nepārvarama tieksme. Es ceru, ka nekad līdz tādam līmenim arī nenolaidīšos.
Kas tas vispār par niķi ejot pa ielu kādam zvanīt, lai parunātos par laikapstākļiem un iepriekšējā nedēļā nosapņoto vienradzi??

UN UN UN! Eirovīzija!
Kur tik paskatos, tur negatīvi komentāri un ķīķērējumi - kauns par Latviju, kauns par Eirovīziju, kam tas vispār rūp, jāiedzer, lai var paklausīties un tādā garā. Nu bet tak neskaties, ja neinteresē un nepatīk!!! Kas tā ir par loģiku - nepatīk, viss debīls, bet tikuntā skatīšos un sekošu līdzi!
Tiešām cilvēkiem nav nekā labāka, ko darīt??? Un runa nav tikai par Eirovīziju.
Sāk likties, ka informācijas vispieejamība nav laba lieta; iespējams, ja cilvēkiem būtu vairāk jāpapūlas, lai kko uzzinātu, tad interesētos tie/par to, kam/kas tiešām interesē un nebūtu tik daudz stulbu komentāru.
Ironiski, jā..