Tumšs novembris. Gan fiziski, gan psiholoģiski.
Ārprāts, kas notiek - tik daudz nāves gan nelaimes gadījumos, gan vienkārši laika dēļ.
Vakar ejot gulēt nodomāju cik ļoti ieslīgstu visādās darāmās lietās un nemanu, kā laiks paiet. Liekas, ka skrienu un skrienu tam laikam pakaļ, bet nekādi nespēju to laiku apturēt vai panākt. Un tad uznāk bailes, ka, tā dzenoties pakaļ, nepamanīšu priekšā sienu, kurā ieskriešu, vai mašīnu, kas mani notrieks, vai kas vēl tik ne un tad viss.

Bet šodien, kad iegāju veikalā un austiņās sāka skanēt KTaureņa "Pasaules pēdas" un acupriekšā Ziemassvētku rotājumi un šokolādes salavecīši, tad pārņēma sajūta, ka būs pareizi un jauki un forši Ziemassvētki.