Jau cik sen daudz gadus atpakaļ nosolījos vairs nekad nelasīt grāmatas, kurās mans mīļākais tēls mirst tik ļoti debīlā veidā atstājot galveno varoni (it īpaši ja viņi viens otram ir visa pasaule)..
Vakar sanāca nepildīt solījumu. Stulbi tik, ka iepriekš jau nevarēja zināt, kas un kā tur būs..

Bet tas nav vienīgais kas man par to grāmatu nepatika. Tā bija piebāzta ar visādām tēmām un tajā pat laikā viņa bija tukša. Izvēlētie vārdi, izteicieni, valoda kā tāda - man liekas, ka tā neviens nerunā dabiski ikdienā (vismaz es nevaru iedomāties sevi neko tādu sakām). Kad tu sāc piefiksēt no kura cilvēka skatu punkta tu to redzi, cilvēks jau ir nomainījies un atkal jāsāk domāt, kurš īsti to redz un jūt. Tas nedaudz novērš domas no tā, kas īsti tur notiek; nedaudz traucējoši.
Idealizēts. Samākslots.



Jūtos nedaudz retums.. mazs un sarkans zaļā un dzeltenā jūrā.. ^^