Zane
05 April 2006 @ 10:57 pm
stāsts par zaļo sivēnu  
Reiz sensenos laikos kādā fermā aiz trejdeviņām zemēm dzīvoja kāds sivēns... viņš bija īpašs sivēns, jo bija zaļš... ļoti žaļš... tik zaļš kā tās gaismas dzelzceļa tuneļos... visi pārējie sivēni vienmēr ņirgājās un apbižoja viņu, bet viņš tik un tā bija laimīgs, jo bija īpašs... taču ar laiku fermas saimniekiem sāka tas krist uz nerviem... kādu nakti, kad visi sivēni jau bija aizgājuši gulēt, saimnieki paņēma zaļo sivēnu uhn ienesa fermā... viņi iemērca sivēnu rozā krāsā... taču tā nebija parasta rozā krāsa... tā bija īpašā, nenomazgājamā un nepārkrāsojamā krāsa...sivēns lūdzās dievam lai apžēlojas par viņu, jo viņš gribēja palikt nedaudz īpašs... taču bija jau par vēlu, sivēns nu bija viscaur rozā... krāsa nožuva... sivēnu palaida atpakaļ laukā pie pārējiem sivēniem, kuri jau atkal par viņu smējās... viņš aizgāja līdz savam mīļākajam zāles pleķītim un apsēdās... un sāka raudāt un atkal žēloties dievam... taču pat visas asaras neko nelīdzēja - krāsa nenogāja... nākamajā naktī sāka līt... sākumā viegli bet pēc tam jau gāza... bet tas nebija parasts lietus... tas bija zaļš... tas bija nenomazgājamais un nepārkrāsojamais zaļais lietus...un nākamajā rītā kad visi sivēni pamodās, viņi bija kļuvuši zaļi, kā tās gaismas dzelzceļa tuneļos...taču mūsu sivēns bija rozā, jo īpašo krāsu nevarēja pārkrāsot vai nomazgāt... un visi parējie sivēni raudāja kā mazi bērni, bet mūsu sivēns smējās... viņš pateicās dievam un visai žēlsirdībai, jo viņš atkal bija nedaudz īpašs.

(tas teksts skanēja apmēram šādi)