Ir patīkami nedēļas vidū izrauties no ierastās rutīnas un aizbraukt vnk ciemos,mierīgi pasēdēt,uzēst kūku,un padzīvoties.Braukt mājās vēlu,un sajust to vakara burvību,kas vieglītēm kaut kur gaisā riņķo.Patīkams pavasaris. Patīkamas lietas mūs dara laimīgu,liek mums smaidīt,liek mums justies labi.
Tie pieskārieni,tas smaids,tas viss,kas apbur,un pietur,bet reizē parauj no zemes..tas viss kopumā rada pavasarīgi jauku sajūtu.
Par šīm bailēm,par visu es nezinu ko teikt. Es pati baidos tev pateikt par daudz,payti baidos mētāties ar nepatiesiem vārdiem,pati par visu baidos,un es zinu,ka arī tu baidies. Es negribu neko solīt,un es vnk to nedarīšu. Lai viss notiek kā notikdams. Es zinu,ka tev ir grūti runāt,un arī man ir grūti runāt,bet mums IR jārunā,tev jo vairāk nekā man. Tas vnk ir vajadžīgs lai cik grūti nebūtu,tas klusums biedē arī mani,pat ļoti un pārāk. Un mana sirsniņa kaut ko jūt,kaut ko vairak un labāk,bet pagaidām viņa neko vairāk nevar pateikt,arī viņa baidās būt nesaprasta...
Zinu,ka šī tikšanās arī visdrīzāk tevi nobiedēja..bet nebaidies!
Zinu,tie ir tikai vārdi,tāpat kā toriez pirms 3dienes daudzko teicu,un tad viss vnk pajuka,un samianījās,tāpēc,es labāk šodien vairs neko neteikšu,un goidgi skaot nezinu vai vsp kādudienu kaut ko vēl baigi teikšu,jo man ir pārāk bail...piedod.

Vakr,pirms gulētiešanas,radās doma,par atklātu vēstuli tev šeit,ar nosūtītu linku,lai izlasi,lai saproti,bet pagaidām es šo savu ideju nolieku maliņām,lai paliek vēlākam laikam,gan jau citreiz..
Un,es nezinu,kāpēc man vakar tas likās tik īpaši. Vienmēr to biju uztvērusi kā samēra parastu lietu. Tā vnk bija attiecību sastāvdaļa,jā protams,pašā sākumā tas likās kaut kas wow,kaut kas nebijis neredzēts,neizjusts,bet vakar kaut kā mazliet dīvaini palika,tas likās īpaši...Ar skaidrojuma meklējumiem es nepārsteigšos.
Un,vnk tāds vēsums,tāds aukstums...nekas,tam tā ir jābūt,jo viss iet uz priekšu,un kaut ko tādu man savā dzivē nevajag. Šodien mazliet padomāju,ka nu jau man praktiski nav ko zaudēt-mana džīve ir izvazāta pa visu rajonu,tākā vis sir kārtībā...Liekas,ka jāpriecājas jau vien ir-vsmz esmu populāra.
Bet domas par gaišāku rītdienu ir noteikti. un pie tā arī pieturēsiemies,jo pagaidām es jūtos labi,kaut emsu Rīgā,praktiski viena un man nav ideju par lietām kuras varētu beigties nelāgi,tākā viss kārtībā ;)
Laikam,ka šī bija viena no pirmajām reizēm,kad savos tekstos izmantoju smaidiņus,prasti rakstu ar vārdiem. Vakar vsp tā pārlasot aizdomājos apr saviem tekstiem,esmu augusi līdz ar viņiem. Vārdu krājums ir izmainījies,teikuma sastāvs un loģiskums arī. Lēnām palieku liela meitene.
Un,jā šogad jau 20...savādi, bet tomēr patīkami. Bet tas viss liek aizdomāties vēl mazliet tālāk,ka tikai trīs četri vai pieci gadi,un būs jau sava ģimene...viss būs savādāk,un tas ir mazliet biedējoši. Bet laiks rādīs,un tomēr vislabāk ir mazliet plūst pa straumi,lai redzētu iespējas un risinājumus.

Liekas,ka atklātības/atzīšanās vēstuli es nerakstīšu nevienam,un neveltīšu to nevienam citam kā vienīgi sev. Vai ri jēga apspriezt notiekušo situāciju man ir grūti spriezt,bet zinu,es točna vienu,ka vis smianīsies,uz kuru pusi pagaidam es nezinu,bet cerēsim jau uz to labāko.
Ja,esmu attiekusies rakstīt atzīšanos,tad man sāk pietrūkt citu domu.
BEt vnk par cilvēkiem,par liekuļiem par divkošiem un itkā draudžību uz mūžu nav vērts runāt,jo mēs visi jau tapat zinam,kā tas viss beigsies. Lai arī tu cilvēks būdams pret otru izturies ar vislabāko sirdsapziņu,viņš guļ,viņš nepamana ko tu dari,viņš tā vieta tev pasaka skaistu paldies ar nazi mugurā. Rodas tikai mazliet lieks jautājums-man rīkoties tāpat? Domājams,ka nē,jo visam jau tomēr ir bumeranga efekts un man nav lieki jātērē savs laiks dubultefektam,būs jau labi tāpat.
Un,par mums..Es nezinu. Ir labi tāpat. Es tiešām aprīli jutu ko citu nekā visu iepriekšējo laiku,tikai vnk tas ka šī sitācija sanāca vel sarežģītāka un vel savādāka neka vajdzēja,bet ir jāmācās no savām kļūdām,ir jādzīvo tālāk. Slitkās situācijās tu spēj pamanīt cilvēka rīcību domas,un visu pārējo. Ja,otrs tev netic,nav vērts mocīties,ja otrs tevī neklausās tam vnk nav jēgas. Cik ilgi tas viss tā būtu turpinājies? To nezin neviens no mums un tā arī lai paliek. Mūsu stāsts patiešām šķiet,ka ir beidzies,varbūt kādreiz kad es būšu kļuvusi par labāku cilvēku sev un citiem,kad tev būs savs viedoklis un savs mugurkauls,viss mianīsies...Un neviļus es atceros kādu lietu-es nekad vairs neklausīšos tajos idiots.... Kārtējais solījums bez piepildījuma, bet par to jau vairs nav jārunā...
Es zinu,ka tu noteikti savā ziņā,baidies,jo esmu mājās,esmu šeit,un es zinu,lai kā man tu teikti tevi tomēr māc šaubas,bet nebaidies...Es vairs neko nesolīõšu,es nedalīšu savus solījumus pa labi pa kreisi,bet tev vnk ir man jānotic,un ar to arī pagaidām pietiks,ja tu man noticēsi,un ja tu mani pieturēsi.
Mēs spēsim izmainīõt pasauli,mēs spēsim parādīt pasauli savādākās krāsās...Es zinu.
Un,zilās debesis no rītiem šķitīs skaistākas nekā citu rītu,vakara suale sildīs siltāk,un viss būs mazliet savādāk izkrāsots...


*Man lūdzu spēju paklusēt,tev personīgo viedokli un mugurkaulu.
*Kad,es gribēšu dzirdēt tavu viedokli, es tev, to iedošu.
*Liktenis uz vienas , uz kreisās kājas lēkā.

Es tevi mīlēšu mūžīgu,es to zinu,un es nespeju neko sev tur padarīt,lia kā arī es gribētu. Es esmu sabojājusi 4tras dzīves,un vsmz vienai ir jāizdodas,lai ko tas man prasītu,lai kā tas man viss liktu justies. Es saprotu,ka to vius nav iespējams labāk labot,bet to visu nav iespējam arī aizmirst. Ir jādzīvo talak ar tādām kārtīm kādas dzīve ir iedalījusi. Man ir vajadžīgs laiks,sev un savam domām,laiks lai es saprastu ko darīt vai nedarīt talāk. Es nezinu vai šovakar palikt mājās,vai braukt pie tevis,kārtejo reizi noraudāties visu vakaru,kad pēc tam man ir tik sasodīti grūti paskatīties tev acī,jo es vnk nezinu ko teikt. Es nespēju tevi šapināt vel vairak,bet tu esi mani ielaidis savā dzīvē,un es esmu ielaidusi tevi savā džīvē,un es nezinu ko darīt tālak. Man ir vajadžigs kāds,kas mani paceltu uz augšu,kāds kas man liktu saņemties,jo es nespēju likt saņemties vēl kādām,man vajag lai kāds liek saņemties man,lai kāds liek man džīvot talak.
Es nepadomāju pirms darīju,bet es to nenožēloju,ta tam bija jānotiek. Es nevaru noklausīties tajā,ka mūsu stāsts būtu beidzies,es visu uztveru savādak,un es nezinu kā būs,es neiznu vai tu kādreiz vel mani gaidīsi,es tik tiešam nezinu. Ja,es spētu es vnk pazustu no zemes,es vnk izgaistu un nebūtu vairs šeit,lai nesāpinātu nevienu no jums,jo man sāp,ja sāp jums.
Viss ir savādāk,bet taja pašā laikā tik identiski. Es redzu lietas,es redzu ilūzijas kuras man nevajadzētu redzēt. Es jūtos pavisam savādāk,mahn vnk ir grūti,un es nezinu ko darīt tālāk.
Ja,es biju laimīga,tad es varu pateikt,ka es tik tiešām vnk biju laimīga,es nezinu,kas īsti ir pie vainas,kur bija tas klikšķis,laikam,ka manam plānotājam,kuram es vnk pārlasīju lapiņas,un es visu atcerējos,visu to labo,visu visu visu..
Sasodīts,es nezinu ko darīt tālāk,un sasodīts man tiiiiik nenormāli tas viss sāp...
Ja,kāds spētu manā vietā visu izdarīt,tā lai viss būtu labi,tā lai atkla viss būtu kārtība. Kāpēc,es iekūlos tādās lietās,kāpēc es ļāvu kādam ienākt manā džīvē,kāpēc es ļāvu kādam iemīlēt sevi?
Kāpēc?
Lūdzu piedod.

Man šodien ir šausmīgs garastāvoklis,un es nemazaākajā mēra neiznu ko vairak es vēl varētu pateikt.
Man kaut kā pietrūkst,tikai es īsti nezinu kas.
Šodienai tike pielikts trekns punkts par manam domāma,kas tiek manā galvā vnk ....

Atskaites apr pavadītajām brīvdienām tāka īsti nebūs,īsi tikai pateikšu-bija jauki,ļoti. tik daudz pozitīvu emociju un visa pārējā ka pat vārdiem šeit vnk nav vietas.

Un,tas viss 7dienas vakarā,tas bija maigi sakot skarbi,bet nu labi,ja cilvēki izvēlas ta tad manis pēc. Es nespeju nevienam neko aizliegt un nemazam netaisos to darīt,vnk tajā visā sava veida nesaredzu jēgu,bet nu labi. Būt atkla tādam kā agrāk-lūdzu. Ceru,ka tu kādreiz dzīvē būsi laimīgs,ceru,ka tu spēsi mainīties,un būt labāk,nevis citiem bet gan sev. Sāpīgi jau to visu tā domāt atcerēties un tā,bet tās visas ir atmiņas un lai pilnvērtīgi varētu dzīvot nākotnei,mirklim un šodsienai ir jādomā par mirkli,nevis par pagātni. Un,tad gan jau ka viss mainīsies. Plūsi pa straumi,aizmirsti pagātni. Dzīvo tālāk.

Neliekās,ka pagajis ir tikai mēnesis. Tiešām. Tik daudz visa pozitīvisma visa. Šķiet,ka nekad mūža nav nācies tik daudz smaidīt kā tgd,par par vnk maziem nieciņiem,kas tik ļoti iepriecina,liek sagriezties tauriņiem vēderā un aizmirst visu apkārtējo pasauli. Ar vārdiem nepateiksi un neaprakstīsi esošās jūtas. Bet ir tik sasodīti labi. Kā pasakā,kā ziepjuburbulī,kam nu nevajadzētu saplīst. Tie pieskārieni,tie skatieni,tie smaidi...un tas viss man. Tas viss pieder man,tas viss ir mans. Un,tieši tādēļ,ir tik grūti tam visam noticēt. Kad kaut kas tāds vsp vel pasaulē pastāv,ka ir kaut kas tāds kam būt. Savādas sajūtas par visu,atmiņas par visu,un vnk...Nevaru visu izteikt....Ir tik sasodīti labi.

Par vakardienu es neko neteikšu-lai tas viss paliek pie manis.

Bet vng,tas bija tik sasodīti...jauki,un vsp man trūkst vāŗdu.

Man šodien sap sirsniņa.

Nu,jā es vnk gribēju šo to iemest,kamēr es vel neaizmirstu.
Visa dienas doma,kurai vnk nepietika laika lai to kkur iemestu un atstātu,bet nu jā,doma jau tā vispārīgi,neattiecinot,ne uz ko,kgan attiecienot,bet ne tādā mērogā,es tikai aizdomājos un viss. tam pilnīgi nav nekādas nozīmes un tas nav tā domāts,ir tikai doma,kuru pastiprināja šodienas seriāls,un nezinu kāpēc tādas atmiņas.

PAr cilvēkiem,par to,ka mēs spējam būt tik klusi zrādīt savas personības kautrīgāko pusi,izlikties par to,kas mēs vienkārši neesam. Nebūt mēs paši. Neiet jau runa par kkādu garastāvokli vai tā. Bet vairāk par to pirmo mulsuma brīdi svešos cilvēkos. Es nevienu nevainoju,ja pašai nav bijusi izdevusies diena,arī pati svešos cilvēkos esmu klusa,nerunīga,un neparādu tā teikt sevi no labākās puses. BEt tā nenotiek vairākas reizes pēc kārtas. Kā ar citiem. Kamēr tev viss nav rokās tu esi vājš-tev nekas nepieder. Tev nepieder vārda brīvība,domas spēks un pats galvenais-tu pats. Jo tev šķiet,ka tu to nevari atļauties,jo tev nav atbalst punkta, bet tajā brīdi kad šis punkts parādās,kas varbūt pat tavās intresēs nav tik liels tu atver savas peronības vissavādākās daļas. Tu kļūsti par citu cilvēku,mcitiem mēģinot iestāstīt,ka tavs atspiediena punktss tev ir tik šausmīgi svarīgs. Tu kļūsti par citu cilvēku. Sāk atklāties tavi mīnusi,kas nu jau ir mazliet vairāk par plusiem,jo tev jau šķiet,ka atspiediena punkts priekš citiem ir izvēlēts perfekti,lai tu kļūtu savādāks,lai tu citiem spētu bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem atklāt savas ēnas puses. Tu esi tik aizņemts ar sava atspiediena punkta popularizēšanu citu cilvēku klātbūtnē,ka nemazam nepamani to,ka tavs tēls paliek arvien blāvks un nespodrāks citu cilvēku acīs, tu atļaujies runāt par daudz,tu atļaujies stāštīt par daudz,un nepamani to,ka tu sāc viņiem nepatik. Tev šķiet,ka viss ir ideāli,jo tu pasauli uztver savādāk nekā viņi. Tu domā,ka tu esi personība,ka tu esi kaut kas īpašs,kaut kas labāks par citiem,bet tu nepamani to,ka nu jau daudzi par tevi zin,un spēj izteikt savu viedokli,un protams,nejau to pozitīvāko viedokli. Līdz,kādam konkrētam brīdim tu džīvo savā ideālajā pasaulē,domādams,ka viss ir perfekti,vabrūt pa laikam,pieķer kādu savu kļūdu,ko centies novelt uz citu pleciem,un tev tas izdodas perfekti. Bet vineā brīdī tilts lūzt. Pazūd tavs atspiedien punkts,un tu gāz ārā viss,kas ir krājies spodrinot savu personību citiem. Un tās protams,jau nav tās labākās lietas. Tevi vairs neviens nepazīst. Par tevi klejo stāsti,kur esi bijis ko esi darījis,bet šie stāsti vairs nav pozitīvi,kā tas bija sākumā,tie ir negatīvi pilni ar nicinājumu un naidu pret tevi. Rodas jautājums kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša-tu atļāvies par daudz. Tu noaminīju savu kautrīgo kluso personību pret kliedzošu izdomātu mākslinieka dvēseli ar citiem uzskatiem. Tu zaudēji. Un tu to nepamanīji,līdz brīdim,kad viss patiešām bija zaudēts. Un ko tu dari? tu atgriezies pie savas sākotnējās personības bez atspiediena punkta,bet ar naidu pret pārējiem,tu uztver ka visa pasaule ir pret tevi,un tikai un vienīgi tev ir vien vienīg patiesība pasaulei. Tu vairs neesi nekas. Konkrēts cilvēku skaits tevi ir ierindojis sarkstā-nevelos satikt. Tu esi zaudējis. Bet vai tu sev esi pajautāji kāpēc tu tā rīkojies? Tava atbilde skanētu-es biju es.


Un,vēl kāda lieta,par ko man varbūt vajadzētu klusēt,bet nu ok,kas uz sirds,tas tekstā.

Bļin,man ir doma,bet es nespēju iesākt.


Attiecību modelis-laimīgs pāris,divi cilvēki kas ir iemīlējušies līdz ausīm. Katram ir savs labums no kopējām attiecībām,kates prot iegūt to ko vēlas un abi kopā tā teikt ir laimīgi. Un vārds laimīgi mazliet ir kā ilzūzija apkārtējiem un sev. Strīdi,par niekiem,neizraudātas asaras,un neizkliegti vārdi. BEt katrs to visu patur sev. Mēģinājums iestāstīt sev,kas viss ir ideālā kārtībā darbojas kās smilšu pulkstenis kuru neredz,bet galvenais,jau ka darbojas. Atsvešinātības sajūta paliek arvien lielāka,un paliek tikai pieradums,ko mēģina iestāstīt kā paliekošas jūtas. Bet nekas jau nav mūžīgs,tāpat kā attiečības bez nākotnes. Un,lai cik bieži striķis nebūtu plīsis un atkal siets kopā,viens no abiem nolemj,visam darīt galu. Protams,ja lēmums ir bijis sava veida spontās no neizrunāts,ir asaras sarunas,bet viss veltīgi labuma nekāda. Izrādās ir arī trešais un ceturtais,par kuru abi divi mīlnieki itkā ir zinājuši,bet pievēruši uz to acis,jo viņi abi kopā taču bija tik sasodīti laimīgi. Sākas panika,draudi,pazemošanās un neadekvāta situācijas novērtēšana,bet vai tas nu jau ir būtiski. Tas viens kuram ir šī salauztā sirds,kā viņš pats to dēvē,otru nolād un nomelno galīgi melo,domādams,ka tas situāciju padarīs labāku. Kas būs izgāztas visas dusmas,viss viss,kas krājies sirdī., bet šeit neviļus rodas kāds jautājums. Vai salauztās sirds īpašnieks ir sev pajautājis kāpēc tieši ta notika? Gan jau,ka ir bet atbildējis ar tik vienkāršām atbildēm,kā ka partneris ir bijis cūka,viņš nav sapratis ko ir zaudējis,un bija taču vēl tas trešais kas izmaitāja mūsu attiecības,tas jau ir tā visa pasākuma vaininieks. Bet atbilde jau nav pareiza. Trešais ir tikia nejaušības pēc, tas varēja būt pat visdārgākais cilvēks salauztās sirds īpašniekam,un arī tad viņs viņu tik ļoti ienīstu? Šaubos. Un arī šis sirds salauzējs patiesība nepiekā jau nav vainīgs. Vai cilvēks ir vainīgs pie tā,ka viņs vēlas savu dzīvi padarīt labāku,ja viņš vēlas būt laimīgs? Šaubos. Patiesībā pats vaininieks ir salauztās sirds īpašnieks,kurš sev kādreiz ir uzdevis jautājumu? kāpēc es biju tāds? kāpēc es nemainīju sitāciju? kāpēc šis trešais tomēr ir labāks par mani? kāpēc es nespēju būt tāds kā šis trešais? Bet salauztās sirds īpašniekam vienmēr būs pie kā atgriesties pie sava ceturtā,kurš jau ir bijis pašos pirmsākumos. Tad pie vellna kādēļ gan vainot savu otras sirds pusi,ja viņš bija gatavs to visu pieņemt?



Mjām,un laikam,ka vsp baigi savādi es te viskautko sarakstīju,bet es palikšu bez liekiem komentāriem. Visu jau esmu pateikusi,un tas nebūt NEKO nenozīmē,vnk tās bija mans šodienas domas un tas arī viss. Es ceru,ka ar šīm abām domām,es spēšu mainīt savas domas,un savu uztveri uz dzīvo,lai šīs kļūdas nekad nepieļautu,jo man tas vnk nav vajdžīgs. Es ceru,ka es tavu dienu nesamaitāju vēl vairak,bet es vnk ta īsti nedomāju,ka tu to izlasīsi un kad es izplūdīšu tik šausmīgi garos tekstos. Piedo,ja tava diena kļuva vel sliktāka,bet pasmaidi,tev balkus esmu es. Un,es esmu laimīga tev blakus.
Ja vēlies kaut ko teikt,par to visu-saki,es klausīšos,galvenais tikai saki.

Iemet man ar piku,ja tev ir aizķērusies ziemas sajūta.
Es gaidu pavasari.
Es esmu iemīlējusies.
Es jūtu pasaules garšu ar rokas pieskārienu mākonim.
Palaid vējā ziepjuburbuli un neļauj tam pārsprāgt,ja tas aizlido.


Un,man šorīt sap galva,ja nebija jauki viņu jau no paša rīta pāris reizes atdauzīt. Un,vsp es tā lāga neiznu ko teikt. Viss šķiet,ka iet tā kā tam būtu jāiet,jo man negribās neko teikt. Viss ir labi. Esmu laimīga. ES baudu dzīvi,tveru mirkli. Es tik tiešām emsu alimīga,un lēnām saku aizmirst visu ko vajag un atcerēties visu jauno. Es mainos līdz ar gadalaiku un gaiss ārā kļūst arviens siltāks tāpat kā gaisma manā istaba paliek arvien gaišāka.
Ir labak iededzināt mazu svecīti nekā lamāt tumsu.
Mēs avram mainīt pasauli,saprast kā darbojas leduskapis,patiesībā izzināt kādēļ pie debesīm ir tie mazie spīgulīši zvaigznes,bet vel labak mēs varam varam radīt savu pasauli,savu teoriju un būt laimīgi. Mēs varam ja tikai gribam,jo mēs esam tik limīgi,cik laimīgi mēs patiesībā velamies būt.

Tik savādi nosapņot sapni,un otrā rītā sajust ka tas piepildās. Bet šķiet,ka ta jau nav pirmā reize,kad ta notiek. Bet vienalga tā savādā sajūta nepazūd.
Un,runājot par brīvdienām,bija forši,jo meitenes ir foršas. Ja tas gan. Un,vnk pat grūti izskaidrot,aprakstīt sīkumos,bet tās sajūtas,kas bija viss tas paliek atmiņā dziļi kaut kur noguldīts.
Lai arī roka stiepās šeit kaut ko ierakstīt brīvdienas ir dienas,kad ir jāatpūšas un neparko jādomā.
Un,vsp ir savādi,ka es te tik bieži tgd rakstu,praktiski katru dienu. Tāpēc ka es gribu,lai tu lasi? Varbūt arī jo ta vnk ir vieglak pateikt lietas,izstāstīt sajūtu,aprakstīt notikumu manam acīm,manā uztverē. Jo tu jau esi vienīgais,ka šeit pa laikam iemet aci.
Un,jā tad šī ir iespēja man vēlreiz tev atvainoties,par to gulēšanu. Es tiešām vnk esmu pieradusi parasti būt pati par sevi. Kad man tā īpaši nav jāpiedomā pie ta ka un ko dara otrs cilveks. Piedod,es centīsos mainīties,un nākošreiz piedomāšu arī par tevi,tik tiešām piedod.
Un,vsp jā es zinu,ka esmu sarežģīta,un zinu,ka man nav tāda lāga izskaidrojuma kapēc,es negribu braukt ar tevi kaut kur,bet tā vnk ir,man nepatīk tādi pasākumi. piedod,tiešām.
Un, šodien laikma,ka pietiks par to visu runāt.
Ā,ja nu vienīgi tāds maziņš p.s. tava rīcība ir vnk smiekīga,tā ir vel smieklīgāka par tevi pašu. Nevajag kko melot,ja tam visam vnk nav jēgas,un tici man mēs vnm paliksim divas lai kā arī būtu,un mums vnm paliks mūsu pasakumi un mūsu smiekli,ja tu to nevēlies tā ir tava problēma,jo tava rīcība ir tieši tāda pati kā dažam labam pirms pāris mēnešiem,un mana izpratne tas ir nvk nožēlojami. Neuzskatu ka vairs spēju tevi saukt par draugu ja tev ir tāda attieksme pret mani. Draugi tā viens pret otru neizturas,un tu zaudji jebkādu cieņu manās acīs. Uzskatu,ka tavā labā esmu darījusi pietiekmi daudz,un teikusi pieti8ekmai daudz,bet tu atbildi ar tekstu,ka cilveki nav patiecīgi,nu jā tu jau šķiet,ka ja jho tava attieksme ir pilnīgi pretēja manējai. Negaidi vairs no manis nekādu dižo atsaucību,jo tādi cilvēki kā tu man diezin ko neiet pie sirds,u n es netaisos vairs piebāzt galvu ar tādam huiņam un muļķībām,ko pašalik dari tu.
Man dzīvē ir daudzkas svarīgāks-man ir jādzīvo. Katrs mirklis,katra minūte, katra sekunde,un bez tām visām muļķībām...
Piedod,es esmu laimīga,tas arī viss.

Kaut kā savādi bet man šodien ir labs garastāvoklis. Šodien esmu nolēmusi saņemties un neiet gulē,tas būtu jauki,jo tik daudzko gribas padarīt,bet vnm miedziņš..
Un,jā,par vakardineu es laikma,ka vnk labak neko neteikšu,viss jau +/- tika izrunāts,un visu to ko es domāju es jau pateicu,bet kopsuma es biju nedaudz šokēta. Bet nu tas tā. Ir tomēr mazliet savādi,jo likās,ka tava pagātne ir daudz lielāka un kad nobērsi nenormalu skaitu utt. Un tik smieklīgi,ka vnk p[asaka,ka zinot tavu pagātni,bet patiesībā jau nezin neko,jo nav jau praktiski bijis neko ko zināt,ja nu vienīgi tu man nemelo. Bet es ticu tev,nevis citiem,un pārējais ir vienalga.
Un,šodien vajag padarīt kaut ko traku. Nezinu,man vnk ir tāds garastāvoklis,ka par spīti visa, gribās smaidīt,jo āra spīd saulīte un tā.
Un,jā to ka emsu izkritusi no aprites es mazliet jūtu,bet kā jau teicu-piedodies es esmu iemīlejusies,un ceru,ka jūs tādēļ mani saprotat. Es zinu,ko es solīju un tā,bet šis ir pavisam kaut kas cits pavisam citas attiecības un pavisam citas sajūtas,tāpēc,savu doto solījumu man ir grūti turēt,jo es jau apti nebiju gaidījusi ka būs tā(kgan man vajadzēja saprast to,ka tāpat jau arī nebūs),un tapēc lūdzu-piedodiet.


Un,sakara šeit ar līmi nav nekāda,viņa vnk mētājās uz galda,un viss. Man šodien gribas uzvilkt kleitiņu,nu tad jau manīsim vēlak,kas man īsti būs mugurā.

Un,noveli man lidojumama labvēlīgu laiku,jo es gaidu plaukstas lieluma pavasari ar rozā brillēm,un tauriņu sajūtu vēderā*

Piedodiet,es vnk esmu iemīlējusies.

Man ir sūdīgi. Jā,man ir morāli sūdīgi un es fcking ienīstu šo dienu,un vēl vairak rītdienu. Es pat nevaru aprakstīt tās visas sajūtas,kas manī pašlaik mīt. Tam visam nav konkrēta definējuma,bet kopumā es varu pateikt-man ir sūdīgi. Šī sirds izkratīšanas padarīšana laikam,ka nebija labākā doma,bet ko tur vairs,kas bijis bijis. Un,arī man joprojām sāp. Es gribu lai tu esi laimīgs,man vairs nav to jūtu pret tevi,man ir cita dzīve man ir cits cilvēks,kam esmu pieķērusies vairāk nekā pašai sākumā likās,un man gribās lai tu esi laimīgs,un man sāp,ka tu neesi laimīgs,un man vsp kkur pazuda visa doma,jo es aizdomājos. Labi,bet par to visu es vairs negribu runāt,varbūt vēlāk ar asarām acīs kādam visu izstāstīšu,bet ne tgd.
Un,jā piedod,lūdzu,kad es tev nebiju blakus,tad kad biju tev vajadzīga. Es solīju,ka nekas nemainīsies,es solīju,ka vnm būšu ar tevi,bet piedod,ka nesanāca,un es jūtos slikti,jo tu man esi tiiiiik dārga,un mīļa. Es vnm gribu tev palīdzēt,un es gribu,lai arī tu esi laimīga.
Un,runājot par tevi,zini,laikam,ka arī tas šodien sāp,jo es no vislabākās sirdsapziņas tev palīdzu,tevi atbalsu,tev stāstu,kliedzu uz tevi,lamājos utt,jo arī tu man esi dārga,un es gribu lai arī tu esi laimīga,bet tu vnk tā ņem un piepis mani,bez jebkāda konkrēta iemesla,pat lāga nepasakot taisnību. Ja tu vsmz nemelotu,es zinātu,ka arī es tev esmu kaut mazdrusciņ svarīga,un tu vsmz nemelo,un saki man taisnību,bet ta vietā tu samelo kkādus visdebīlākos melus un piekās mani.Tas nav smuki,tiešām. Jo,es uzskatīju,ka arī es esmu tev mīļa.
Un,vakar tu mani šausmīgi sabiedēji,ar to klusuma mirkli..es tiešām sabijos,jo es baidos no tā,ka es pati visu nesasteidzu,ka es pati visu nesajaucu,ka es tevi nenobiedēju,es baidos būt sapināta. Man vnk ir bail,atklāt visas savas jūtas pret tevi,es baidos,kad tu nobīsies,jo es zinu,ka mums abiem nav viegli,ne tev ne man. Bet es redzu,cik ļoti arī tu man esi pieķēries,un es zinu,ka arī es esmu tev tik ļoti pieķērusies.
Un,visu šo laiku tie tauriņi vēdera nebija,tik izteikti kā tgd..Es nezinu kāpēc,bet viss iekšā griežās kā pirmo reiz. Tās sajūtas viss,pieskārieni,un vieglas bailes,par kaut ko nezināmu.Tik forši ir justies pavasarī,uzlikt rozā brilles,un tavā klātbūtnē aizmirst visu citu,atstāt visu rīgā...
tik ļoti...

Nu,ko atkal jauns teksts ko tev palasīt? Ok,centīšos bez kļūdām. Labi,es zinu,ka tu jau smaidi,un man būs samēra grūti tgd pateikt,visu,kas ko un kā,jo es zinu,ka tu turpmāk lasīsi visu ko es rakstu un līdzarto tas manu uzdevumu padara mazliet grūtāku.
Vsp,man viendien ienāca prātā doma,kāpēc,es atkal šeit kaut ko rakstu? Vai tapēc,ka man kādam nebūtu ko teikt? Šaubos,esmu taču tik ilgi neko nerakstījusi,un arī taja pašā laikā man bija vng ,ka nevienam neko nevajdzēja teikt. Vsp baigi daudz domas riņķo pa galvu. Kad ar Spaiku biju ārā,tā piepildīti brīva sajūta? Kas tas? Tas,kad tev pieder,zeme,tev pieder debesis bet tajā pasā laikā kaut kas mazlietiņ trūkst līdz pilnai laimei. Un,manu domu tgd laikma,ka mazliet izsitīs skype sarunas,bet es centīšos turēties lai nepazaudētu galveno uzdevumu-rakstīt šeit.
Un,vsp man ir nācies pa šīm dienam tik daudzko pārdomāt. Lai kā arī negribētos daļu nakas salīdzināt ar pagātni,un vsivairak kas man neptīk,būs šī rutīna,jo savā veida viss jau +/- liekas pierasts un īsts. Labi,bet tomēr viss ir tik jauns un nezināms,bet tas viss kaut kā nepārsteidz,kā jau teicu,kaut kāda daļa trūkst un ja es vel zinātu kāda daļa trūkst tas vsnk būtu ideali.
Ja,kāds man tgd pajautātu vai esmu laimīga,šķiet,ka es atbildētu jā. un Laimei nav vajdžigs izskaidrojums un pasakdirojumi ja ta vnk notiekt,vai tad ne tā?
Un,vsp runājot par to pagātni...Mjām,divas tik krasi atskīrīgas lietas,ko viens saproti,tikai tad kad ir zaudējis bet otram tas viss ir jau skaidrs pašā sākumā..Par to nerunāšanu,nu jā,gan jau mēs tiksim galā,vnk lieta tāda,kad ar sienu tika runāts vairak kā divus gadu un nepiekāda laba rezultāta ka var manīt tas nebija novedis,bet šoreiz griba slai ir citādāk. Protams,nav jau tiešigi no mana spuses prasīt lai tgd būtu vārdu un teikumu plūdi tā ka muti pat ar līmlenti neaizlīmēsi,bet kaut kādu atsaucibu gan gribētos sagaidīt,jo runāt vienai nezinot viedokli,nezinot sajūtas un izjūtas ir grūti.
Zinu,ka ar mani nav viegli,un nekad arī nebūs,es neazam patiesībā negribu,lai ar mani ir viegli,es negribu būt atvērta gramata katram,es gribu,lai vnk ir kas vairak par to parasto līmeni,lai ir vnk...
Un,nekad jau nav gribejies tevi par kaut ko aizvainot vai tā...par to,ka tu vakar biji dzēris un sanāca tev tās sentimentālās jūtas,bet es to nepamanīju...Piedod,esmu bijusi tāda vnm,jo man aptīk parunāties ar citiem cilvekiem,man aptīk dzirdēt citu viedokli,un šeit laikam,ka bija vainojams mans pieradums,pie tā,ka man nekad lāga netiek pievērsta tik dauz uzmanība,un pašai ir jamaklē kāds sarunu biedrs ar ko pavadīt laiku,un tad vnk tā sanāca...Pie daudzām sitācijām būs vainīgs mans pieradusm un mana pagātne un man vnk no ta ir jātiek, vaļā,jo sākas jauna dzīve,un jebkura laikā esmu tiesīga izvēlēties savu pagātni un mainīt savu nākotni,bet dažreiz šķiet,ja tas tikai būtu tik sasodīti viegli cik izklausās.

Un,jā es laikam,ka te vel varētu burtot un burtot,bet es atgrieztos pie pašas sākotnējās domas,un pie tā ari paliksim,ka dotajam brīdi pietiek jauans informācijas citai apstrādei.
Rīt gaidam jaunu ierakstu un ajunas domas,jo kopš laika,kad esam kopā šī ir viena no pirmajām naktīm,kad esam atsevišķi,kgn tu jau vnm aizmiedz apr mani ātrāk ;)

Un,tu tur sēdi kā idiots ar puslaimīgu sejas izteiksmi un nezini ko teikt. Smieties,raudāt,kliegt vai vienkārši klusēt. BEt tu izvēlies kaut ko pavisam neraksturīgu-runāt. Teik,ko domā ar patiešībbas sajūtu sirdī un lielam akmeni noveļoties no tevis. Bet patiesība nepatik nevienam,jo cilveki ēlas dzirdēt to ko eleas,nevis to,ka tu viņam sejā pateiksi-tu esi idiots,tā nav tava darīšana vai vienkāŗsi psūtīsi viņu trīs mājas tālāk. To visu nevēlas dzirdēt neviens no mums,un dažreiz mēs dzirdam tikai to ko mēs gribam dzirdēt un neko citu.
Vislabak no sejas būtu to idiotisko izteiksmi,kas otram skatoties uz tevi rada vēmienu,iemācies būt paties sun tad mēs varma turpināt savu sarunu,tiktālu nē,jo uz tevi skatīties ir pretīgi. Un,ja tu liekuļo,melo un apmāni,tas nav tas labākais veids kā kādam pierādīt,ka esi mainījies. Un vsp uz cik ilgu cilvēks var mainīties-uz dienu,divām,varbūt uz gadu? Bet kad ir ta robeža,kad mainīties vairs negribās,un kad tu saproti,ka atpakaļ ceļa vairs nav? Kur ir šī iedomāta līnija?
Un,ja tev nepietiek gribas spēka savu pasauli pagriezt par 180 gādriem,tad labak nemazma nemeģini,jo teiciens kas neriskē tas nevinnē,šeiyt galīgi nede,rjo tu salauzīsi ne vienu sirdi vien. Lūzīs vis,ieskaitot tavu pašapziņu,doma spar labāku nakotni un ticību cilvekiem. Izvērtē,vai tu to spēj pavilkt,vai tas ir tavos spēkos un vai ta būtu labāka nākotne tev un tad to dari. Citādāk,nemaz neuzdrošinies sapist kādam dzīvi.
Un,pasauli padarīt labaku nav iespējams tikai ar 10% izmantoto smadzeņu šūnu,jo vajag visu 100. Ja tu savāksi 10 cilvēkus ar 10% smadzeņu šūnu un megināsi glābt pasauli,tavs plāns izgāzīsies ar lielu blīkšķi,jo tu būsi kļuvis par lailāko mulķi visumā.


Un,man šīs dienas teks nav veltīts-NEVIENAM. Tas ir mans.

Vakar braucot mašīnā,likās,ka es tik daudzko sarakstīšu tik daudzko pateikšu,pat šorīt no rīta,kad atbraucu mājās gribējās visu pateikt,tik skaisti un tā,bet man visas domas izkrita no galvas..
Pat tā lāga nav ne jausmas ar ko sākt. Miegs jau prtams nāk mežonīgi,un gulta vilina bez gala un malas,bet kurš normals cilvēks iet gulēt 5cos vakarā? Ā,nu jā tādi kā,es kas ap 3jiem aiziet gulēt un 7tiņos ceļās...
Bet vakar vakars bija forš,jā es zinu,ka tas bija nelietīgi,bet lai tā paliek,man bija svarīgi uzzināt,kas ko un kā,to ka es varu tev uztcēties,to,ka tu neesi tāds,bet pavisam savādāks..Mamn tas viss bija svarīgi,vienīgi,tas ko tu šķiet padomāji...BEt neuztraucies tas viss nebija jāuztver tā...Tam ar to visu nav nekāda sakara,es vnk gribēju būt droša...jo esmu tev pieķērusies,jā šķiet ka tā. Man ir grūti pateikt savas jūtas,es baidos,jo tu klusē,un ja otrs klusē arī es sāku to darīt,zinu,ka itkā nav labi,bet es vnk baidos pielaist par tuvu,es baidos pieķerties,es baidos būt sāpināta,es vnk baidos no tā visa...jo viss atkla ir jausn un neiepazīts,un viss ir savādak nekā agrāk,un tas man būtu jaatcerās..Un,tas ka es zinu,ka tu būsi viens no pirmajiem un retajiem cilvēkiem,kas uzzinās kā mani šeit atrast un kas spēs izlasīt visu manus pēdējos četrus gadus,ir savādi,jo es tev uzticos,es stāstu tev visu,ka sko un kā,jo es gribu būt atklāta un es negribu kaut kādas lietas noslēgt sevi,kā tas bija agrāk,es gribu tīras attiecības bez liekiem jautājumiem..tev IR jāzin viss lielākoties..Un,es ceru,sagaidīt tādu pašu atklātību no tevis...
Tu klusē,tu klausies,tu nerunā,un tas ir grūti,es zinu,ka arī varbūt tu vēlētos kaut ko pateikt,bet ir grūti...tāpat kā man,mums abiem tomēr ir grūti,jo ir šī pagātnes daļa,ko mēs gribam aizmirst,bet par ko mēs vienmēr atceramies..Es ceru,ka tu kļūsi daļa no manis,daļas,kas nesen pazuda..
Un,runājot vēl par šo to...es negriub apr to runāt,jo tas tomēr sap,jo arī man ir sirds,arī es jūtu,arī es domāju,arī es secinu,un arī es tik sasodīti daudz vel paturu pie sevis,ko neviens nezin,kas nevienma varbūt nemazam nebūtu jāzin,bet tik ļoti gribētos pateikt,bet sķiet,ka neviens tevi plašajā pasaulē nesaprot.
Un,ja tu domā tgd kļūt par maigo dzejnieka dvēseli,cilveku kam viss ir skaidrs tikai pēc klūdām,man tik tikko iešāvās prāta viens jautājums,kas notiktu pēc tam,ja tev tiktu doma otra iespēja,ja tu pierādītu pirmajās reizēs,ka esi manī klausījies,cik ilgi tas turpinātos-līdz pirmajam strīdam?
Es tik tikko sapratu,ka man nav nekādu garantiju,ka nekad nebūds tāpat kā agrak,ka pagātne neatkārtosies līdz noteiktam laikam. un ko taD? atkal sāpes,saprāts un viss no sākuma? nē,zini šķiet,ka man nav tāda vēlme,es tik tikko to visu sapratu,es negribu griezties kkādā ritenī..es gribu,lai izaudz tu,es griu lai tev ir piereze,lai tu redzi,kas ir dzive bez mnais un tik tiešām saproti,vai tev tas viss ir vajadžīgs vai nav...e spati gribu izaugt,es pati gribu zināt,kā ir..tieši tādēļ,es emsu krsta otrā pusē,un cenšos būt laimīga...tieši tādēļ,es mainīju savu dzīvi,tieši tādēļ viss ir savādak,jo sirdi jau pavēlēt nevar...
Un,šī skropstu apdarīšana,kādēļ tu vairāk netici? tev ir viss ko tu velies,kad vairak netici? dzīve tevi lutina-jā to es zinu,to jau emsu dzirdējusi,bet kāpēc....pirms nedēļas tu tam visma vel ticēji tev tas viss šķita nozīmīgs un sīkumi šķita svarīgi...bet tagad?
Lietu materilizācija,un Baha grāmtas...

Grūti saprast,bet sīs visas sarunas par šo te mani pamudināja,atkal rakstīt šeit,laikam,jau ka tādēļ,lai vnk pēc gadiem būtu ko pārlasīt,emocijas un viss pārējais.. Ka jau teicu,ar tējas krūzi un cepumiņiem būs jāsaņemās un jālasa savi kļūdainie darbi...
Piekdienas rīts...10.44,un man nežēlīgi nāk miegs,pa šīm trijām dienām emsu gulējusi mazak nekā citreiz vienas diena slaikā,bet tas viss bija to vērts. Tikai kopsuma ir mazliet savādi,jo agrak es tik bieži biju mājās,tik biezi kāds cits bija pie mansi,un visa rutīna viss kopā, bet tgd ir savādak,tgd mājās neesmu es,tgd es kaut kur pazdūdu un mammai rodas savādi jautājumi.
Patiesībā,tas kas noteik ir pārak nesaprotami un neuztverami,jo mē skatrs esam tik dažādi bet tajā pasā laikā tik nenromāli savāi. Kaut vair unājot,par jums diviem.(es tikko sapratu,ka man šeit nepatīk rakstīt nevienas personības vārdu,visi tiek uzrunāti,ar tu,jūs utt.)jūs esat tik līdzīgi mums,bet taja pasā laika tik nenormali atšķirīgi.. mans viss viedoklis par notiekošos sitāciju jūsu starpā jau sen ka ir izskanejis,un amn ir vn vai kādam tas intresē vai nē,bet man vnk gribās lai arī jums izdodas,jo jūs tik skaisti izskataties kopā...bet vakar man tomēr radās viens jautājums...Kāpēc,es par tādu situāciju tikai priecājos,nevienu nenosodu utt? Bet mani,nosoda visi un visiem tas liekas tik savādi,ok,jā es saprotu,ka visi jau dazādi un visas sitācijas jau nevar būt vienādas,bet nu tomēr...Labi,lai paliek.

*Un,man tk ļoti patīk būt ar tevi, man tik ļoti patīk,vnk gulēt tev blaksu,skatīties acīs,neko neteikt,vnk būt, man tik ļoti patīk tavi pieskārieni un tavs siltums,lai cik savādi nebūtu man tik ļoti patīk tas viss,man tik ļoti patīk dzive....

*Un,vēlreiz tas ko tu pateici,bija tik nenormali mīļi un jauki,ka es lāga nesapratu,ko tev atbildēt,jo arī man ir tā pat,bet mani tas mazlietiņ biedē,arī tādēļ,es tev stāstu visu,un neko neslēpju,es gribu savādāku dzīvi...

Es zinu,ka kādu dienu tu noteikti lasīsi so tekstu,es tikia nezinu kad...Varbūt,es tev būšu blaksu,un sēdēšu klēpī,varbūt tur pat blaksu gultā,varbūt es būšu mājās un domāšu,kā tu to visu uztver...
Nespēja dalīties,ar savam sleptākajām domām,un lieta par to,ka tu varētu mani saprast vai pareizak sakot nepareizi,ir tā lietas,kas sava veidā neļāva vel tik ātri tev pateikt kā šeit mani atrast.
Jo,man ir pagātne,man ir lietas,man ir jūtas,par ko es domāju,un kas notiekt,un viss ir šeit,sava veida pieejams visiem bet taja paša laika nevienam,jo neviens ta īsti nezin un neatcerās ka šeit mani var atrast.
Bet nu tas lai paliek pie manis.
Un,tas ko tu vakar pateici...Nevaru,grūti aprakstīt jūtas un zijūtas,bet viss ta sagriezās ta labā,sajūta kad tu esi blaksu,un tie riebīgie rīti kad jābrauc uz Rīgu,un apzinos,ka visu dienu tevi nesatikšu...Patiesibā tas viss ir tik savādi,jo ir tik grūti izmest tevi no galvas visas dienas garumā...un tgd kad tava darba diena ir pagarināta par stundu tas liekas vēl tragiskāk...
Bet ar šo ierakstu es gribeju pateikt tev,kad tev vel tik daudzkas ir priekšā attiecba uz mani...Izzināt un saprast,sajust un novērtēt...Tieši tapat kā man ar tevi. Un,man vnk zūd domas par to,ko teikt...Zūd,pazūd,kaut kur izklīst.
Šodien pietiks,tiekamie skādu citu dienu.
Man tevis pietrūkst,un es nekad neibju gaidījusi,kas tas notiks ta un tik ļoti ātri.

Baldone,tik daudz Baldones un tik daudz prieka un visa pārējā.Atmiņas uz mūžīgiem laikiem,par to,kas bija ir un vel tikai būs.
Un,mjām, par sokolādes krēmu lqbak nerunāsim :D Deju kolektīvs lupatas un pūtēju orķestris,sajūta ka kārtīgiem studentiem,jo tiek pīpēts,un mestas kapeikas pēdējam aliņam...Vai mēs neesma forši? Nē,tānemazam nav topa populārāka frāze ever.
Un,vel pirmā reize mašīnai pie stūres..
daudz pozitīvisma un jauna dzīve ar 180 grādu apgriezienu.