Nesen panesās teksta par šo blogu,un es atcerējos,ka arī man ir tiesības,un ka man...viss tik neloģiski,ok,labi.
HBet es izlasīju Ilūzijas,un es sapratu visu mazliet citādāk..Es sapratu,ka sapņiem materilaziējoties,tie sak piepildīties,un mani vakar asapņi,par labaku nākotni,par kaut ko citu,jaunu,sak piepildīties,tikai man radās viens jautajums-kapēc? kapēc,tikai tapēc,ka es varu zivēlēties savu pagātni un nakotni. Es varu aminīt savu draugu loku un līdzarto stāstīt atisnību vai saltus melsu,apr savu pagātni un nakotni. Viss ir manās rokās un es visu speju izmainīt,es nezinu kapēc,tieši šaja brīdī šī grāmata man uiekrita rokās,es neiznu,kāpēc,es tik ilgi viņu tureju mājā,sbet nelasīju,un tiesi sobrīd to izlasot man viss kļuva tik skaidrs un taja pasa laika tik nenormāli biedejošs.
Es laikam,ka tgd busu mainījusies,un es vairs nebūšu tas pats cilveks,ar mani būs savādak,daudz savādak,un man nav ne jausmas ko darīt taak.
Laikam,jau visam ir japaliek tāpat ka agrak,tapat kā tas ir bijis līdz šim,ļauties šaus straumei,domas lidojumama un leitu materilizācijai,bet es meloju sev. Citiem man nav nekas jāsaka,nekad,jo ta ir mana dzīve,manas domas un manas emocijas,kā emociju kolekcināram,kurs vienmēr meklēs piedzīvojumus,un lietas,kas nekad nebūs vajadzigs. Bet sitācija,skas notiek tiek dotas lai mēs tas izmantotu,vai vienkaŗis izmestu miskaste ka nevajadžigas lietas,kuras nekdad džive mums nebus vajadžigas. Bet es izmantoju,un emocijas paglabaju pie sevis. Es neteiktu,ka ma tgd ir viegli,un es neteiktu,ka man tdg ir grūti,ir vnk ta ka ir,un man ir labi.
Jo,mana džive ir mana dzīve,un man ir jādzīvo talak. Es esmu jauna un man visa dzive vēl ir rpiekšā,es zinu,ka man ri tik daudz iespeju ko izmantot,un tik daudz lietukas man vel jāpiedživot,un es zinu,to,ka es negribu vairs to,kas man vnm ir bijis,es griub kaut ko jaunu un nepieredzētu,es zinu,ka es varu zaudēt visu,un akāst so kauju ar sevi,bet ta būs ciņa,ciņa ar mani un manu raksturu,ar manam emocijām,ar mani vius.
Lai paliek,kiomats,tur kutr pēc būtības ir jābūt komatam,un amn ir vienalga,ka daudzi apr so komantumani varēs nosodīt,bet ta ir mana dzīve,es avru tik daudz atkārtot,to,ka ta ir mana džive,kamēr jums visiem pārjiem tas pielec,un ta ir mana izvele,tikai un vienīgi mana. Ar savu egoismu es speju izpostīt daudz dzives un dveseles,bet man ir jāiegūst ši pieredze un šis vis,slai es saprastu,vai ļauties straumei,vai pretoties tai.

Zemak attīstītas dzīvības formas nesapratīs manus smieklus uz soda vietu un nosauks mani apr jukušu.

Sesdiena,mazliet saulaina,mazliet vēsa,mazliet sasalusi,mazliet garlaicīga. Latviešu dziesmas fonā,un domas neparko. Kafija,cigaretes un brīvība sesdienā,patikama sajūta.
Es ceru,ka beidzot būs miers no visiem,miers no stulbam sarunām,miers no intrigām,miers no visa. Dažreiz situācija liekas pārak absurda,lai tai spētu noticēt,bet tas lai paliek pie manis. Lai jautajumi,kuriem nav atbildes paliek pie manis.
Cik dzīvei tomēr vajag maz? Cik maz ir vajadžīgs cilvēkiam,lai tas kļūtu laimīgs? Cik maz ir vajadžīgs cilvēkam,lai tas būtu noskumis? Katram ir sava latiņam,katram ir savi principi,katrs ir idivīds ar vai bez mugurkaula,mēs esam īpaši.
Cits izceļas ar savu stulbumu,aprobežotību,egoismu un daudzko citu. Bet man tas viss nav svarīgs. Man esmu es pati,man ir viss,ko es vēlos,un ja es gribētu ko mainīt,es to darītu. Bet esmu pārak gausa un slinka lai kaut ko mainītu,jo man ir labi tāpat.
Runājot par to cik ātri skrien laiks... Drīz jau 3 gadi,kops šiet pa retam kaut ko iemteu,3 gadi kopš laika,kad nav vairs vecāsmammas,3 gadi kopš es zinu cilvekus,kuru vairs nesaucu par draugiem,un līdz pazinam arī ir tādu. Laiks,ka ir bijis starp mums vienmēr tiek atdots atpakaļ,bet ne vienmēr mēs to velamies pieņemt esošajā veidā? A,ko es muldu? NEKO!

Vēl nedaudz ir pagajis laiks,un man vienkārši gribejās kaut ko uzrakstīt. Kaut ko no sirds,ar nbepiespiestiem tekstiem u8n pilnu patiesību.
Tad,kad es sastrīdējos un izrādījusies apr visu ļaunuma nodarītāju,gan Naurim,gan Janai,likās,ka viss pagalam,jo cilvekiem,kam biju uzticējusies jau ilgāku laiku,vioņi tevi piečakarē,un viņi samīda tavu dvēseli,darot tev pāri,nevis tu viņiem. Arī,tu Jana esi pieaudzis cilvēks un arī tev ir galva uz pleciem,nevis kā citiem,un mani šaja jautajuma nu nevajadzētu vainot, un tas ko tu pašlaik dari neatbilst tam visam ko0 tu saki.
Bet man par to vairs negribās runāt,jo man ir daudz foršākas brīvdienas ar daudz forsakiem draugiem,un tas ka jūs ierodaties uz to pašu kalnu kur mēs,man ne mazākaja mēra nespej sabojāt garastāvokli,jo es esmu kopā ar vislabakajiem,un man ir labi.
Šāda veida brīvdienas,un šada veida izklaides mani dara laimīgu,ebt es tik ļoti negribu jums pieķerties un pieķerties tiem pasakumiem,tapēc,es to nedarīsu,lai notikumi rit savu gaidu un tad jau mēs redzēsim kas notiks talāk.
Un,mana teksta noteikti ir tik nenormāli daudz kļūdu,bet lai ta paliek,es kko uzrakstīšu rīt,varbūt.

Saktos,ka pagajis tik traki garš un ilgs laikš kopš neesmu rasktījusi. un šoreiz šķiet,ka mani teksti būs vieglaki un nepiespiesaki vienkārši pati sev izstāstīšu kā man iet.
Tātad,skolā akdēmiskais gads. kādēļ? gan dēļ VD ar kuru moko,dzeru antidepresantus un sēžu mājās baudu visu kas iespējams ar mazajiem rezgaļiem pagalmā,patiesībā kopš semptembra un kopš daktera jūtos amzliet labāk. Krustmāmiņa uzdāvināja sunīti lai būtu vieglak izčāpot āra,un to arī daru,nepiedomāju un sytaigaju ārā ir labi un ir prieks pašai rpeikš sevis,tikai nav zināms kā būs tālāk.
Ir jaunais 2009 un sagaidīts bija labi,veljorpojām esmu kopā ar savu lielisko vīrieti,un viss ir kārtība,dzīvojamies,strīdamiesm,bet mazliet dažreiz liekas,ka kādas sajūtas peitrūkst. BEt ar to visu tik ļoti labi var sadzīvot ja esi laimīgs.
Šomēnes pavīd doma par atmešanu-veidošu kalendāru,un visādas citus biresmoņus,grauzīšu burkānus un visu pārējo fiksēšu stundas cik ilgi nepīpēju,un vnk dzīvošu.
Es zinu,ka man izdosies,jo man ir vesalas 3 gada apņemšanāš.

Jā,es zinu,ka patiesībā daudziem iet vel sliktāk nekā man un par ko gan man būtu jāsūdzās,ebt es dzīvoju savu dzīvi,nevis svešu dzīvi.savu. ne zagtu,ne uz cita rēķina bet pati sevi būvētu,un šiet atdurros pret teicienu,ka pats jau katrs savas laimes kalējs un dotajā moementā,es kā savas laimes NEkalējs. Bet vai apzinoties to visu paliek viegllāk?Nē. kāpēc? tapēc,ka nav velmes,nav iespēju,nav nekā. Skatoties spogulē,es redzu meiteni,visnotaļ smuku,ar skaistām lielām acīm,sapņiem pilnu galvu,btet sevī iekšā tik šausmīgi nelaimīgu. un nezinu vai tur ir jālūdz citiem palīdzība vai nē. kārtejo reizi ir pienakusi tā diena,ka es atlkal vairs nezinu ko darīt un ko nē,un pat tgd galva rodas šis jautājums-kāpēc es šiet kaut ko rakstu? amn atildes nav un nezinu vai vajag arī.
Tieši šie ir mani mīļākie vārdi šiet kaut ko rakstot,jo kā es vsp nonācu šeit. ar vecmāmiņas nāvi,ar savu uzvedību ar jauniem draugiem,kuri tgd vnk vairs tiek saukti tikai par paziņām,dēļ puiša kura del visu tik ļoti pārdzīvoju ar kuru nau jau pavadīšu otro gadu. dēļ ta ka nekad nav bijis patiesu draugu. un arvien vairak es problēmu cenšos rast sevī,jā tieši tikko atskārtu,ka nejau vnm pie visa ir vainīgi citi,bet es dzīvoju pēc saviem noteikumiem,bez liekas aktiermāklas kas liekas ka daudzus vnk neapmierina,ja es sāktu runāt ka ir patiesība daudzi amni ensaprastu,bet varbūt pieņemtu? es nezinu. vai man ir jābūt tādai pašai kucei kā visiem pārejiem lai iekarotu savu vietu zem saules? vai man ir jābūt zemiskai,jāmelo katrm otrajam par kaut kādiem noteikumiem,tikai tādeļ lai iegūtu paziņu loku,ko dēvēt par draugiem? šaubos,es ta negribu dzīvot.
Klausoties Zix dziesmu,mūūsu pēdēja deja vnm sariešas asaras vai tieši otrādāk dejoju par māju domājot par kautko aizliegtu un nesaprotamu,par lietam,kas nemazākajā mērā nedrīkstētu figurēt mana galvā. BEt tas notiek,man pašai netik ļoti saprotamu iemeslu dēļ,un es nemazam nepretjos,es sadzīvoju ar sapņiem,aj to visu ta varētu nosaukt.
Es gribēu(un šoreiz saku,ak gribētu envis varētu)pateikt daudz,bet es nemaz nezinu ar ko sākt. ar kuru tieši litu vai cilveku man sākt runā? un par ko? par to,ka dotaja momenta es esmu ta kas visu sabojā un padara tieši tādu un en savādaku. bet nee,es nesūdzo es nevēlos būt cietējas lomā,es tikai velos,lai kāds mani pasagrā. man nav en jausmas vai ta ir mana vaina vai nē,ka nav neviena,kam apteikt visu,un kura pleca izraudāties...
vēlāk,es pabeigšu,es ta ceru.
BEt varbūt šodien ar to arī pietiks?

Dziedu, kad mājās esmu viena. Mīlu cigaretes un saldu tēju. Lasu grāmatas,jo sametās kauns kad aptrūkstās savu domu. Ne sūda nejēdzu no tehnikas jaunākajiem brīnumiem,un pat neprotu apieties ar fotošopu. Nesekoju līdzi jaunākjiem hītiem radio-klausos to,kas patīk pašai. Reti,kad zinu,kas jauns notiek pasaulē. Nav pārāk bagāts vārdu krājums,bet vnm ir savs viedoklis. Sadusmojos par sīkumiem,un dusmās pasaku visu. Nav draugu,ir tikai paziņas. Nevienam neuzticos. Mīlu no sirds. Tējai un kafijai lietoju atsevišķas krūzītes. Kaitina,ja kāds izjauc ierasto kārtību. Dievinu spontānu rīcību bet uz tādu neparakstos. Ienīstu rutīnu bet tai pakļaujos. Visbiežāk esmu sastopama mājās. Pieturos pie principa-visu vai neko. Garšo melnā šokolāde. Baidos iesākt ko jaunu. Visu daru neredzot robežas. Neticu meiteņu draudzībai. Protu mācīt citus, sevi nekad. Varu dienām ilgi nosēdēt mājās un nejusties par to vainīga. Iesāktas lietas nepabeidzu. Slēptākās domas paturu pie sevis. Par spīti visam - mīlu dzīvi.

Es zinu,ka šodien taps divi ieraksti,viens no tiem kurur gribeju jau vakar ierakstīt un viens par šodienu. Vsmz kāa priecīga ziņa,vel kāds maziņš bebītis pasaulē,un ast ri tik nenormāli jauki,tik tiešām.. :)
Un,par pārejo es pat neiznu vai man tik ļoti gribas runāt,man vn ir slikts garastāvoklis,un ats arī viss.
Lai top ieraksts numurs divi.

Nu jau 19... 3dienas un jau 19. Vai es jūtos vēcāka vai nē,es neiznu,bet stulbāka gan es jūtso. par katru sīkumu ārdīties un vells viņu sazin vel ko darīt.
Iemācīties saprast,ka nejau vnm visi grib kaut ko ļaunu..Nejau vnm viss ir tā kā ES to domāju,un jeua vnm viss IR tik slikti. Pati,vnm esi domājusi,ka jāmāk saskatīt vis labais..un ko es tgd daru? Meklēju visu ļauno? un kapēc? Tāpēc ka pietrūkst dzīves? varbūt arī..
Nu tad dzīvojam? mācāmies? mīlam?
Bet visvairak saprotam citus... ja?

Ir jānoteik 9tajam pasaules brīnuma lai kaut kas maniītos,ir jābūr savādak lai būtu tā.
Un man vairs nav spēka,un es neiznu cik ilgi vairs tā varēšu turpināt.
Cik nozēlojami vai ne?
Bet vai nav vng..
Ja spēj izmanīt pasauli-piezvani vabūt soreiz es ieklausīšos..

Es pat nespeju īsti precīzi aprakstīt šīs pretīgās sajūtas,ebt leikas,ka vistuvak būtu apzimējums-cietums. Jā tieši tā. Jauna,pietiekoša glīta,ar nkotnes plāniem,kas ieslodzõta 10m rādiusā ap savu bloka māju. Super! Pakļvusi sev gan draugu,gan tuvākās draudzenes. Vienīgās sarunas kas ntoeik tiek veiktas ar neta palīdzību,vienīgais kontaks ka ir ar citiem ir kaut kāds viruāls. Un pat daudzi to visu neamzma ensaprot,ja tik ļoti pirm laika gribejās cīnīties,tad tgd liekas,kka visam nav ne mazākās jēga.s Likās ka atpūta laukos palīdzēs,bet tgd badiso,kā būs kad mammai beigsies atvaļinājums,kā būs,kad neviena nebūs mājās,ja pēdējā laikā esmu tikai ar kkāda veida amzo sabiedrību kopā. Pretīgas sajūtas,jo dazbrīd leika,ska seinas pat kāpj virsū. Sajūta,ska veselais saprāts kādu brīdi varētu amni arī atstāt.
Paldies jau jāsaka tiem,kas par mnai tdg vel kaut cik rūpējās un atcerās,jā paldies,pārējiem es varu tikai pateikt vel lielāku paldies par to,ka pierādījāt,kas esat apr draugiem, it sevišķi jau tev ,,Ieviņ,,.
Netiektu,ka es ar skaudību noskatos uz citiem,nē,es vnk nesaprotu šo netaisnību,vai pareizāk sakot nesaprotu,kāpēc es negribu vai nevaru. To es nesaprotu,un rodas el kāds papildjautajums-vai vnk negribu saprast?
Cik talu ats viss mani novedīs,kur es attapšos un pret ko es atduršos?

Vai man ir duadzko stāstīt?
Nezinu,vai es vnk to visu gribu stāstīt.
Izglītojošosa informācija apr to,kas ntoeik pasualē,mani sak intresēt arvien mazak,vai tieši otrādāk man nav ne jausmas. Lietas,ko lasu galva vairs nespēju paturēt.Visnotaļ intresanti.
Lasot svešus tekstus ar tukšām domām uzrodas jautājums-vai e sapti ta nemēdzu darīt? Vai arī mani teksti nav tuksi,bet es es tikai esmu iebāzusi degunu mākoņos un priecājos par to,ka manī ir kaut kas mazliet vairāk? Labi,lai mākoņo bīdās,ja tā ir vienīgā lieta pie kā man pašlaik pieķerties.
Es tik ļoti milu to,ak tu spēj tā par mani rūpēties. negribas aju tevi salielīt,lai atkal nekas nenoietu greizi,ebt ta nu ir,kaut kas ir mainījies,un neiznu,kas lika tam visam mainīties bet tāpēc man ir labi.
Bet ja jūs man liekat pateikt,pilnīgu kopsavilkumu sitācijai es speju tikai visam savilkt mīnusiņus un viss. varbūt kāds plusiņs pa vidu iemaldītos,ebt par to es ļoti ļoti šaubos. un man tieši tapēc tas viss nepatīk vel vairāk. kaut es spētu salikt tos smukos plusiņus vel vsmz kādam 5cām ai 6šām lietām,es būtu laimīgga,jo manai laimei jau nevajag daudz. bet kas man liedz būt laimgai? atbilde pavisam vienkārša-es pati.
neko es vairs neteikču,man nāk miegs,kkas dīc ausīs,reibst galva un rokas pavisam vieglas. neko negribu. es neiznu kā tikt pat līdz rītdienai. un pateikt kādam visu ir tik grūti,jo tā neesot tikai mana problēma,bet palīdziet man to risināt kā TIKAI MANU problēmu,un es domāju,ka gan man gan jusm paliks daudz daudz vieglāk...
Es cenšos pieķerties pie pēdējiem salmiņiem,lai varbūt noliegtu patiesību,varbūt šoreiz man būs taisnība,bet par to es pagaidam negribu runāt.
Ja šķita,ka ir labi,tad tu parasti kļūdies.
Pie joda,ka man patīk šie nobeigumi!!

Mana apņēmība par 3litriem ūdens izgāzās. un kāds tur brīnums?
iepriecini mani.
glāze ūdens,es nogulēju 12 stundas.
jā,iepriecini manii pie joda!

Es jūtu,kas kkas saies dēlī,es vnk to jūtu bet jautājums-kas?
Pateikt patiesību,klusēt un teikt,ka nekas nav bijis,ko darīt?un par tām vēstulēm,teikt kaut ko,mocīties vel vairāk?ko? man atbilžu pašai sev nav.
Slikta sajūta,un man ļoti nāk miegs.
Slikti.
Ieskai kaut ko.

šoiena,būs intresant,abet kāds būs vakar iznākums es tikai uzzināsu vēlak.
par to,vai teikt vai neteikt,es neiznu,bet zinu,ka netaisos rakstīt kkādus tekstu apr to vai to.es runāju ar mīklām,jā,
daudz patīsības,daudz melu,vai vnk kas kopīgs?labi,lai paliek,
man griba spēdējās dienas dikti ņamāt.
bet es vng viņus visu uztver par draugiem,lai arī cik kurs no viņiem daudz man nebūtu darījis pāri,jā.bet tas tā.
man vislaik notrūkst domas,kkur pazūd kkur aizpelt.
un kapēc tu tai kucei rakstīji tādas vēstules?
ja,zinu,ka patie jau vien esmu vainīga.eh.
pasmaidi,mazais :)

man esot jādara tas tas tas...bet labi,nu nečīkstēšu,par to,ka es nko enspēju,ka es neko negribu.
trīs punktu sistēma-negribu,nevaru,neticu.
aij,viss pārējās ir mazsvarīgs?
sodie es dusmojos uz sevi,par to,ka vnk man vajag pašai sevi saticināt,bet neviļus vng rodas jautajusm-bet kapēc tā un kapēc ne savādak?es gribu zināt visu patiesību,lai arī cik ļoti mani tas viss nesapinātu,nu tik tiesam šodien es to visu gribu zināt un pie velna visu pārejo,es tiesām gribu zināt. bet ir vel kāds jautajusm,vai runajot tu nemelosi? es neiznu..labi,lai paliek.
savādas sarunas,un dažbrīd liekas,ka ir jāmetas kaut kur citur,jāmekle jauns piedzīvojums,vai kas tāds.
ja pat neko vairs negribas,nekas vairs nesanāk,esot kaut kur jāpieķeras,bet lūdzu kāds man arī varētu pateikt,kur ir jāpieķeras...dāvai mīļie uz priekšu.
ceru,ka jūs pamodāties,sadzirdejāt modinātaju un pie velna sapratāt,ka situācija nav uzlabojusies,un neviens cits izņemot JŪS pašus pie ta nav vainīgs. veiksmīgu dienu nelieši!!!
pasakam es vairs neticu,viss neticu,un arī stāstiem ar laimīgam beigām nē. tapēc,ka nekas tāds neeksistē,nē es neesmu pesimistiska,es vnk domāju vairak ka reāli,bet negatīva zinā. arī gudri teksti par dzīvo man ir noriebušies līdz vēmienam,jo tajā nav vairs ne kripatiņas patiesības un taisnības.
un ja tgd tu mēgināsi man ieoborēt kādu gudru tekstu,vai pateiksi,ka nu lūk es esmu akut ko tādu pateikusi,es tev leikas, būsu gatava iekraut pa ģīmi,jā tieši tā.
pie dirsas visu pārējo,esmu eksta rupja,un man ir vng.

šodien brālsi pateica,ka auto viņš skaļi dziedot..tas mani tik traki aikustinaja,nez vnk tā.dazbrīd pietrūkst brīzu ar viņu,vnk tāpat.
labi,lai ā būtu,esmu pārāk neiešama visiem,gan sev,gan tev,piedrāzt visu pārējo,un jā,esmu rupja,un,jā man ir vng par pesimismu(kgn?...)
es,eju vannā,un viss pārējais,lai paliek tur.
arlabunakti mani mīļie,kaut jūs pamostos tik sasodīti laimīgi!!!

uzvilkt kājās savas mīļākās plīša ūziņas,atlaist matus,vnk iekrist gultā un runāt par tēmām par kurām vnk saka-to mēs neaiztiksim tas ir tabu.
runāt,un runāt,bez pārmetumiem,bez liekām sekām par to,kas varētu būt...pie joda,atsperties.
es eju gulē.
bye.
nezinu,ko šovakar teikt.
pārkāpu pāri malai,bet nekritu,emsu vietā,un atas tikai priecē.
atceries,par kosmosa briesmoni un pārējām stulbajām fīčām*

johaidī,man tavas problēmas..
eh,cik stuli,ka vnk 3dienā,spēj pazust pilnīgi viss,aks tik ļoti cītīgi būvēts un mūrēt...ko es tādu emsu nodarījusi?...neiznu,bet savā ziņā saprootu,ka atriebība vienmēr ir salda..
un par pārējo jau nemazam nerunāsim,vnk par visu citu,aks notiek.
riebjas tāda veida situācijas,riebjas tāda veida cilvēki,dažreiz vnk liekas,ka esmu pārak neapmierināta ar dzīvi,un tieši tur rodas jautājusm-kapēc dzīvot? kapēc,ja viss tiek uztvert kā ciešanaas,un alimes brīži parasti ir tik īsi...uz visas pasaules labi ja uz roku pirkstiem saskaitami cilveki,kuri varētu teikt-es visu dzīvi biju laimīga...pārak amz ir tādu,un rodas jautajums-kapēc?kapēc,mēs sei iekšā nespējam atrast to mieru,to sajūtu to mazlietiņ vairāk lai jutos tik ļoti laimīgi?
Itka katram no mums dzīvē esot ierakstīts liktenis,dzīves līnijas,kas stiepjas pār kreiso roku,ar vienu vai airākiem bērniem un laimes līniju balkus..bet kam tas? lai iespiestu diplomā zīmogu-pabeigta isudsskola,lai dabūtu arī pasē strāvi-''laimīgi'' precējies? kam? tās visas lietas šķiet pārak nevērtēigas lai dzīvotu? vel jau ir iespēja līdzcuilvēku dēļ dzīvot...bet kādēļ gan dzīvo viņi? teši tā-devi dēļ...cilvēka dēļ ko mīl,bet galējību ir pārak daudz lai vilktu kkādas paralēles,par to un to.
punkts.
PAralēlu vilkšana ir pārāk sarežģīta,un arī man kādreiz sāp sirds,tieši tā kā šodien.
Vnk,par to pašu,kas ir un kā nav,par attieksmi,par sarunu,par tukšu gaisu kurā grūti elpot.
Atrodi dzīvei jēgu un piebiedrojies man,vnk lai atstātu iespaidu uz apkārejiem.
Kaut vaia r disko bumbu padusē.
Piedrāzt pasauli,es savos 18 vel neko nejēdzu no dzīves!

varētu domāt,ka es no tevis prasu nezi ko...tu pat tik daudz kā trīs vārdus-es tevi mīli nevari man pateikt,paldies,tu tik tiešam mani sapināji...ok,neuztraucies man ir pietiekmi daudz darba pa so nedeļu,lai liktu tevi mierā,nu nevajag arī johaidī...es vnk to visu nespēju saprast,tā vietā,lai kasītos,tu nespej pateikt,kaut ko labu,bet satricini mani vel vairāk..un tev ir pie dirsas...tev vnk tas viss neintresē...un es nesaprotu,kur tas viss paliek,kur tas viss pazūd...kas notiek?
nejūtu,es ne stabilititati,neko...viss šķiet tik paredzams un zināms,tik ierast un parasts,katrs solis un rīcība ir zināma...un tas,ka tu amn tgd vnk neko neraxtīsi-es to zinu...jo tev jau ir vng,labi,sēdi tā arī mājās,nu nahuj man ar kko?...bet zini-SIRDS TA SāP!!!...
ļoti sāp...
bet tev tāpat to nesaprast..un kapēc gan man vnm būtu jādomā par to,ka kkas ir jamaina,par to,ka kkas ir jādara lietas labā,utt?...
dillēs ej...

eslēdz fiksi mtv...es domā,ju,kas par huiņu,lab pohuj ieslēdzu...un skan mulenrūžas dziesmas-,,Lai būtu kā būdams,lai notiktu kā notikdams es tevi mīlēšu līdz savai nāves stundai...''
Un taja pašā laikā viņš man raksta-so dziesmu es veltu tev...
kapēc es tev to izstāsiju,atradu šo ierakstuu d/grāmatā...un vnk atcerējos,ka viņš spej būt jauks...es toreiz apraudājos.


mīlu.tiešām