Cik viegli ir vnk kādu saraudināt...nejau speciali,bet vnk ar dziesmām,ar tekstiem,ieklausoties...
Tik ļoti gribas redzēr Mulenrūžu,atkal...

Sāp sirsniņa,atkal.
Par visu.

Kapēc teikt lieta,skuras neesi spējīgs izpildīt? kaut vai par sodienu,es tiešam domāju,kko kopa pasākt un tā..Bet nu neko,ka jau vnm. Es cenšos nedomāt par visu pagātni un visām pieļautajām kļūdam un situācijām bet kaut kā nesanāk.

Un,arī gribās kaut ko citu.

Nezinu vai emsu izdarījusi pareizo izveli attiecība uz sevi,bet gan jau ar lieku es visu sapratīsu,bet pagaidam es neko nenoželoju. Ir labi dzivot tāpat.

Un,ja tu vari pateikt man kaut ko intresantāku,ka Tolstojs,tad padod ziņu,jo šovakaru esmu nolēmusi veltīt viņam.
Bet tu labak man uzraksti ;)

Arī,tu tgd zini,kur un kā var atrast manu d-grāmatu..savādi,bet ta sjau kļūst populāri.
Bet nu,jā,ka jau es tev teicu,tu visu pāŗprati,nav jau gluži tā..

Bet,nu viss ir labi.
Bet vsp,arī tik savādi ka tu viņai tik nejauši uzskrēji virū,bet dažbrī liekas,ka tā pat ir labāk?


Un...jautājums-nevēlēšanās runāt?..nezinu,bet nu tas tā lai paliek.

un,vsp sāk palikt kaut kā mazliet grūti..skatoties apkārt,redzot tas laimīgās sejas,tos smaidus,to visu..
kaut kur apakšā ir atriebības sajūta...bet tikai sajūta,ne vēlme..darīt pāri tiem,kas darījuši pāri man. tas ir reāli tā ir iespēja,bet vai man tas vajadzīgs? vai man vajadžīgs,ka man visu mūžu astē velkas šis ļaunatminīgums,un tas teks,ka tu jau nemainies...nē,jo es MAINOS.

Es tik šausmīgi priecajos,ka ne tikai es vienīga pamanu,ka man paliek labāk bet arī citi. Un tas tiekai priecē. Esmu apņemusies,tik daudz,un ceru,ka tas viss arī izdosies. Daru daudz vairak ar citiem,un ari viena spēju daudzko izdarīt. Kaut vai vakardiena,brauciens vienai turp un atpakaļ. Un tas viss brauciens kopuma. Nezinu vai pagājušo gad kāds būtu uz to visu mani pierunājis. Bet tgd tas viss izdodās,un es tikai priecajos,jo palēnām jau avr visu,un es zinu,ka es varu. Atbalsts no apkārējiem ir svarīgs,un tie visi izbraucieni man ir nākuši tikai par labu.


Kka viss tas liekas stulbi. Dažbrīt es vnk to visu kaut ka nevaru saprast,kur taja visā ir loģika. Gribēt mani atpakaļ,bet taja paša laika nolikt par maniem pārkāptajiem principiem. Es tacu visu saprotu,un neesmu aju stulba,man nav 1000 reižu jāatgādina,ka tā nedrīkst,un ka ta nebija labi. Dzīvi avrētu atdot lai to laiku pagrieztu atpakaļ un izlabotu. Jo tajā laika jau sekas nav jūtamas,jo šķiet,ka ir labi tāpat,sekas jūtamas tapat.
Un,tad man neviļus radās jautajums,ja jau esmu tā darījusi,vai kādreiz mūžā vēl pārkāpšu savu principus. Vai spēšu piedot savam vīram,kurš mani krāps,un atriebibas vadita krapšu arī viņu? Vai turēšos pie viņa tikai stabilitātes dēļ un krāpšu viņu? Itka jau negribas par to domā,un nekad mūžā negribās pārkāpot to principu,bet tāda doma prāta ienāca...jo neesam jau mēs ideāli,tātad arī mūžīga mīlestība.
Es ticu,ka cilvēki spēj nodzivot visu mūzu kopā,bet vai ta veljoporjam ir mīlestība,vai vnk pieradums un bailes nomirt vienam? Tas jau ir cits jautājums...

Es patiesībā tiešām neieredzu un neceinu tādus cilvēkus,kas rīkojas kā es un arī neko siltā sjūas pret tādiem,kas atļauj pret sevi tā rīkoties man arī nav. Bet atduros pie koka ar diviem galiem. Es pati domāju ar sirdi nevis ar galvu tāpēc ta notiek...un arī otram ir tik roza brilles,ka arī viņš spej domāt tikai ar sirdi nevis ar galvu.

Un vai kādreiz man būtu iespēja normāli paskatīties acīs tiem ccilvekiem,kas tgd par mani zin visu? Kam par mani ir izstāstīts viss? nedomāju...tas viss nešķiet,kaut ka ta vērts lai par to visu ta cīnītos un domātu. Gribējās būt savādākai...tā lai būtu labak,bet ja nesanak,tad vnk jāsamierinās ar to pašu....un jādzīvo tālāk.

Jaizbauda vasara,tās sniegtie pārsteigumi un preiki,jo ta ir vasara. Un es kaut kā savā veidā esmu prieciga. Bet tikai savā veidā.

Patiesiba,ja mēs ta godīgi runājam,tad es labprāt aizbauktu pie tevis un visu nakti vnk nopļāpātu ar tevi,par visu,jo tu esi sācis runāt,un grūti saprat kādel. tādēļ,ka mēs tgd vairs neesam mēs,bet kgan katrs ar savu es? vcarbūt arī... be tik daudzko gribētos tev pateikt,izstāstīt...bet tavās acīs ir biju un palikšu ka cilvēks kiuru tu uzskatīji par savādaku,un kurš tevi piekrāpa...par cilveku,kurš salauza tavu sirdi,un velvairak iedragāja pašapziņu par to,ka nevienu nevajag ielaist sava sirdī...es sevi negribu attaisnot,bet es jau sakumā tev teicu,lai tu man nepieķeries..

un,visādas stulbas domas nāk prāta. vai tu atkal ar viņu kaut ko mēģināsi? un ja jā tad kāpēc? lai trešo reizi uzkāptu uz viena un ta paša grābekļa?...un kāpēc? labi,es nezinu.
tgd jau ta visa ir tava dzive un man uz to visu nav tiesības. man ir tikai mans es gribu,un tavs tev nekas nesanāks...viss.
ar to ari viss stāsts šķiet ka ir galā.
bet lai cik es bieži neteiktu,ka stāsts ir galā,tas kaut kā turpinās.

zinu,ka esmu jauna un stulba,un ar to pietiek,lai mācītos,lai dzivotu,lai būtu.
es zinu,ka viss kādreiz būs labi...jo aiz mlenās svīras kaut kad jau arī parādās baltā...


un vsp,man ir tik daudz ideju ko realizēt,tikai jāķerās klāt,un es priecājos,ka mana iedvesma uz ķimerēšanos ir atgriezusies...lioetas,kas mani piesaista,lietas kas man notur uzmanību,un vēlak sagādā tik leilu gandarījumu. manis pašas veidotas lietas. visam tikai jāķeras klāt.


un vsp,šodien sanāca kaut kāds savāds ieraksts,ne par konkrētu temu,bet gan par visu kopā. nu labi tas nekas. vsp,sapratu,ka man veidojas sava veida atkariba no šīs lapas. jo vnm kko ierakstot paliek akut kā labak,ir sajūta,ka kādam to visu esi izstastījis,jo tā arī ir ....jo tu esi vienīgais cilvēks kas to visu lasa,tāpēc arī ir šī sajūta....
ja es nebūtu tik pārliecināta,ka tu lasi,es šaubos,ka šeit būtu tik daudz raksti.
bet,nekas pēc gadiem būs interesanti palasīt.
bet man st. citu veljoprojām gribētos redzēt,tavus rekastus...vienmēr solīji parādīt,bet ta arī nekad to neizdarīji...

paldies,ka tik ļoti bojā manu dzīvi.
ar savu naudu,manu naivumu neuzpirksi.
beidz dzert un varbūt kādreiz manās acīs kļūsi par citu cilvēku.
es ar visu sirdi tevi ienīstu.
kaut vienreiz tu liktu mūs mierā.
ļautu dzīvot.

Tas nav godīgi,ka tu par mani zini visu,bet es par tevi neko.
Tas nav godigi ka tu man neraksti.

Visi notikumi vakar,šodien un rīt..
Ja būtu tik viegli visu paredzēt,izdomāt un saprast. Tad kad liekas,ka viss ir kcik savās sliedēs un gan jau ar laiku viss būs labak,viss nojūk nobrūk.
Kādam atkal patik pabojāt tev dzivi ar sen aizmirstam lietam,kko pateikt,un vel pietelot,ka nekas lāga jau nav noticis...bet nekad jau neiedomajies,ka otram tas viss neiedomajami sāp. Asaras. Viss. Bet ar laiku emsu iemācījusies kcik tomēr tam nepievērst uzmanību,bet vng kkur iekša jau tas viss paliek.

Un,cik drausmīga ir sjaūta,ka kāds ir darījis pilnīgi visu lia tev sabojātu dzīvi kaut taja pašā laikā tu viņam vnm esi velejis to labāko. Sasodīti smagi to tā apzināties,bet nu tas tā.

Esmu pilnīgi un galīgi brīva,kopš vakardienas. Man vajag laiku sev. Varu darīt ko velos,varu tikties ar ko vēlos,un man nevienam neparko nekas nav jāsaka. Šodien sāku ta domāt,kā bija tad,kad bija tie 15 vai 16 gadi,kad aizbrauc uz pasākumu,viena vakara laid kaut vai ar 2 vai 3jiem čaļiem,u n no rīta tev ir vng,tu vari paskatīties viņiem acī un jūs zinat,ka nekas vairak par so nakti nebkad jums nebūs. un nemaz nevajag. toreiz bija labi. tas likas pareizi. vai es tā darītu tgd? uz so jautājumu es nevaru atrast atbildi. un nemazam nevajag. tas bija toreiz un tā bija pagātne,tgd viss ir savādāks. esmu viena un so laiku izbaudu. tik tiešām izbaudu. neviens man nav jameklē,man nav lieki jāuztraucās,un neviens neuztraucās par mani. laiks priekš sevis. un ta ir vislabāk. kā būs tālāk to ar laiku redzēšu.

esmu jauna. ar to pietiek,lai pagaidam būtu brīva, lai būtu viena. man visa dzīve vel priekšā.

un es lepojos ar sevi. lēniņam, mazlietiņ,man jau klūst daudz labak,ar sīkumiem ir jāsāk,un ir jūtams ka man ir vieglak,kad es spēšu. es zinu.

Kas nu kuram svarīgaks ta ir vienmēr. Citam alus,citam draugi citam savs ego. Bet kas ir svarīgs man pašai,kas man pašai ir vajadzīgs,kas man pašai nāks par labu? es nezinu.. man jau sāk konkrēti apnikt tas,ka uz visiem pēdējā laika jautājumiem man ir tikai viena atbildes-es nezinu.
Tas kaitina,tas viss. visvieglāk būtu ja butu savādak,bet ko tu daudz zeloties,pati jau esmu izveidojusi tieši šādu situāciju un ne savādaku. esmu meginājusi ar dazādām lietam to padarīt savadaku,ne labaku ne sliktāku bet savādaku,bet bez panakumiem.
itkā par tevi man viss ir skaidrs,tu sava veidā esi padevies,tevī vairs nav ta intuzijasma,tevī ir jūtama vienaldziba,bet neemsu jau neko tiesiga pārmest un to jau ari nedaru. tam tā ir jābūt un ta varbt pat ir labāk.
ko vēl gribeju pateikt?
stulbi,ka viena lieta spēj sabojāt visu dienu.
un kā arī zināms dazs labs jau nemainās un to arī nedarīs. attieksme vienkārsi kaitinoša gribās vnk ar ķļieģeli iemest. mīļi vai ne? bet ko idiotam padarīsi? nezināju,ka lai iegūtu kkāda veida labumu džīve vienīga iespēja ir veidot kkādas stulbas intrigas un kko tādu. mācības nav un nebūs. un vai tā kāds spēj kļūt laimīgs? nedomāju. bet tas nu jau būtu cits stāsts.


tiešam ir pretīga sajūta,ka tu kādu notikumu,lieut vai vienalga ko gaidi un šausmīgi tam gatavojies. tu jūtu to sasodīto prieku par to,kas notiks,tu visu iedomājies,iztēlojies līdz sīkumama,un gribot negribot tu gan iekšeji gan ārēji smaidi, bet kad tu uzzini,kad nekas no tava gaidītā nepiepildīsies,tu jūties sagrauts. neko negribās. ne teju,ne cepumus,neko. pat teikt,pat darīt. tu skaties uz sevi spogulī,pirms stundas tevi vel ir rotājis smaids,tu esi sataisījies un centies,bet no tā visa nav jēgas. savu smaidu tu iemet miskastē,līdz ar savām bijušajam sajūtam. gribās kliegt,gribās bēgt. bet nav izejas.
tieši tada paša paskata,tikai šoreiz ar asaram aci tu stājies pretī savam prieka laupītājam,un bez īpašiem panakumiem. ta tam bija jānotiek? vai tā bija tava vaina,vai apstakļu sakritība?
vai nav vienalga?


Es vnm saku,ka es varētu pateikt vēl tik daudz,un ta jau lielakoties arī ir bet tam visam nav atrodami īstie vārdi,kā raksturot sitāciju,kā aprakstīt sajūtas. tam visam kkā vieglak ir palikt pie sevis.

Un sķiet,ka ir tik daudz lietas,ko gribetos izdarīt,bet tam visam nav laika,tas viss ir janoliek mlaa,ir jātiek gala savādāk.
Bet ir tik daudz plusi un tik daudz mīnusi,gan viena gan otra cituācijā,ka tas viss vnk neiet kopā. tas viss vienkārši sap,un tas ir arī viss. situācijai cita raksturojuma nav.

Es tiešām negribeju vakar skaļi klabinātie sun rakstīt...vakardienas nogurusm un galīga nevēlēšanās parcilāt lietas. šodien jau arī nav īpašas velmes kaut ko teikt,kaut kā emsu iemācījusies pa pēdējo laiku visu tomēr +/- paturēt pie sevis,un pateikt gan jau pāries...un tā arī ir..
Pēdējo laiku pieturos piw teksta-dzīvosim redzēsim,es negribu neko solīt neko teikt...vsp sapatu,ka emsu neogdīga,es saku,ka viss ir citu rokās,bet kad kāds mēgina kaut ko darīt es neļauju,es neļauju..
Es atceros,ka es teicu,ka man ir vajdžigs kāds,kas manā vietā pasaka,kas manā vieta izdara,un šī lupatveida attieksme man nav vajadzīga,bet laikam,ka lai visu sapraastu ir jāsak no paša sākuma,ne gluži no paša paša sākuma,bet nu aptuveni no tās vietas,kur es sapratu,ka kkas nav.
PAr to 5dienu...nebija spēka nebija velēšanās pateikt-es gribu,lai tu brauc..lupatveida attieksme,lai cik skabri ta neizklausītos...rodas sajūtas,ka tevī neklausās,ka tu pasā sakuma lūdz, ar tekstu,ka vajag lai kāds pabaksta,lai kāds pasaka...bet tad tomēr izskan šis teksts,es nezinu,dari ka velies...neviļus liek tas viss domāt,ka ir jau vienalga,ka nekam jau ta lāga nav nozīmēs...un vnk man nevajadzēja nekur braukt...es zinu,ka es tgd noteikti sava veida pārcilāju nevajadzīgas lietas,bet man šķiet,ka tas ir tas ar ko vajadzētu sākt.
Līdz ar to viss garastāvoklis ir kaķim zem astes,nekas ta lāgam vairs nesķiet svarīgs jo galva skan tikai viena doma,tikai viena lieta-es nezinu. Tātad šī neizlēmība. Es ari nekad ta īsti nevienam neko neesmu piespiedusi,bet šķiet,ka vnm esmu centusies iestarpināt-es gribu. Bet nu tas tā..
Un,tas viss,ka nevar vnk salikt normalu sarunu,vienu kaut kas neapmierina otru kaut kas neapmierina...sviests dažos vārdos sakot..
Un,gribešana mājās...jā,es gribēju mājās patiešām,pat varbūt vel pirms tā strīda un strīds bija viens no tiem notiekumiem,kas lika man skaidri saprast-es braukšu mājās,lai vai kā. Pie ta visa ja tiek pateikt,kurā virzienā atrodas durvis...nezinu,kkā es to nespeju aizmirst...sava veida pazemojums,sava veida kaut kas neloģisks...sajutos,ka nekad tur nedrīkstēju justies ka mājās..likās,ka mani šeit nekas netur,nekas nesaista,ka viss ir tieši tā,ka ir jāzin vnm uz kuru pusi ir durvis..
Lai,ka es vnm esmu pacietusi šos sava veida pazemojumus,no visām citam pusēm,likās,ka tam nav jēgas...es labāk esmu viena,ciešu klusībā,nekā strīdos,pārdzīvoju katras dauzītās durvis,katru izdzererto alus pudeli,katru pārmetumu...šķiet,ka labak ir būt vienai. un jā,šķiet,ka pēc šī teksta liekas,ka es vpie visa vainoju tevi,ka es pati jūtos labi tev siu tgd savā veida pārmetot..
Bet tā nav...tici man,tev vnk nav vajdzīga tāda meitene kā es...tu esi pelnījis daudz labaku,tādu,kas spētu ar tevi izrunāties,tādu kas tevi mīlētu no visas sirds...es neesmu cienīga sava sirdī nēsāt tavu mīlestību..esmu tevi un tavu milestību nodevusi,tāpēc es to visu neesmu pelnījusi.
Un,tomēr ir sasodīti smagi,ka tu apzinies,ka tu mīli divus cilvēkus,un ka divi cilveki mīl tevi...tāpēc,es labāk esmu viena. viena pati par sevi. savā veidā sāpinot visvairak sevi,nevis kādu citu,paliekot viena,un taupot sirdi kādam citam? es nezinu..
Un,vsp man takla pazuda visa doma.
es zinu,ka es neskau visu,es zinu,ka es daudzko pašlaik slēpju,bet es nespēju pateitk visu es nevaru..lai paliek tāpat...mamma arī reiz teica,ka es nedrīkstu būt tik taisnīga un vienmēr teikt taisnību...bet es jau arī nemeloju,es vnk nepasaku visu līdz galam,un man negribās pateikt visu līdz galam...es baidos,es nezinu..
Stulbi jau ka ta,bet vnk var šķit,ka es meloju,ka es nesaku taisnību,bet par spīti visam...vnk es tiešām gaju tikai pakaļ mantam,es gāju pie tevi,bet jau ma šķita,ka tava attieksme tevi satiekot...nekas vairs nebija ka agrak,es nepamanīju to prieku to visu...un,likās,ka vispareizak ir iet pēc mantām...arī saruna neko nedeva...likās,ka nekam vairs nav jēgas...bija grūti saredzēt to gaismu..
un es atceros to 1dienas saruna,tas vsp viss biaj samēra negodīgi no manas puses,jo es zinu,ka tu daudzko nepateici,jo es neļāvu tev runāt..
un vsp,es nekad neesmu nozelojusi manu un tavu laiku kopa,jo tas bija kaut kas brīnišķīgs...tas bija kaut kas skaists,es vēl šonakt sapnoju par tam daudzajām tējas grūzītem,gerberam un lilliju...es atcerējos sapnī tās visas labās lietas...tapēc,es neko nenoželoju,ja nu vienīgi to,ka ļāvu tev ta mani iemīlēt...tā nedrīkstēja...jo vnm bija tik daudz bet,un tik daudz,ja nu...tu nedrīkstēji mani tā iemīlēt,tev bija jārēķinās ar to,ka esmu jauna,stulba un naiva...ka es neemsu stabila,ka ar maji ir savādak.
ka esmu emocionāla,ka jūtu ar sirdi,nevis ar prātu,ka visu ķeru pie sirds,visu sīkumus,ka katru jauko lietu atceros ilgi. ka man ir svarīgi dazādi apstākļi un dazādas lietas. ka esmu savādāka nekā citas,ka mani nedrīkst iemīlēt,jo es otru tikai sāpinu...
tieši tapat kā tevi...
jā,es pašlaik emsu brīva...pirmo reizi kopš 16 gadu vecuma...
tas ir tik negõdīgi pret jums abiem.
tiešām.
man labak būt vienai,man nesāpināt jūs abus.
jo,lai cik stulbi nebūtu,es mīlu divus,un es neiznu ko darīt tālāk.
ar abiem kopā vienam un otram par to zinot ir neiespējami,jo neesmu jau tāda ko avr dalīt uz divi,un pati taču ari ilgi neizturētu...
sāp sirsniņa.
vēljoprojām.
piedod.
par visu.
es tevi mīlu.
no visas sirds.

tik ļoti,lai neteiktu vairāk.
šap.
rīt es pateikšu visu,šodien neceļas roka rakstīt.
sirsniņa.
kāpostiņš.
atmiņas.
viss.
punkts. beigas.

Cik paredzami ir tas,ka šiet kaut kas top...kgan jau visu iepriekšējo nedēļu viss arī bija tik sasodīti garām,bet es neko neteicu,es ļāvos laikam,un mirkļa izjūtām nedomājot tālāk,bet nu...man ir par daudz.
Es vēl neesmu izlēmusi vai šis teksts būs privāts vai publisks,bet šķiet paliksim pie tradīcijām,ka tas būs publisks,lai ir kā ir.
Ko īsi teikt? Nūūū...sākšu jau ar to,ka es apzinos,ka es neesmu nekāda dižā dieva dāvana un kad esmu spītīga,kašķīga,riebīga un sarežģīta,bet tāda nu es esmu. un šajā ziņā es negribu mainīties,jo es saku taisnību,nemeloju,un runāju ko domāju. likās ka šīs attiecības būs savādākas-jaukākas mīļākas un galvenais jau bez tiem strīdiem,bet es smagi kļūdījos.stīdi ir vēl vairāk un vēl stulbāki. atzistu es pārspīlēju par jāņiem,bet es gribu normālus jāņus,un neko normālu 4tratā es nesaredzu,nu tāda esmu,laikam,ka vēl pārāk jauna un stulba lai tik ļoti nenovērtētu vnk kopā būšanu.laikam.neņemos par to spriezt. ja viss būtu laicigi sākts domāt un darīt. tgd man jāuzņemās kkāda vaina,kad es negribu uz kolku braukt. bet ir daudz aspektu kāpēc es negribu,kautvai autolīzings,nu nevaru es tā uz tava rēķina,un 3 dienas ar teltīm,esmu pārāk kaprīza lai to izturētu,un vēl ar svešiem cilvēkiem. labi,bija man jārēķinās par tiem svešiem cilvēkiem,bet-nē. uzskatu,ka visu jau vajadzēja kopā domāt un risināt,nevis man mest acīs,kad es negribu to vai to. tev tas ir jāpieņem,ne katrs no mums vnm var piekāpties,un es nedaru lietas ko es negribu,šķiet,ka tev jau sen vajadzēja to pamanīt.un vsp visu vajadzēja abiem domāt,nevis šādi.
un,jā patiesi,varbūt man nevajadzēja braukt mājās,bet kā lai es palieku pēc teksta-vieglāk jau ir notīties,un tur ir durvis? kā...? es neiešu sevi pazemot,pietiekami daudz to esmu darījusi,liekas beidzot esmu iemācījusies arī aiziet,lai arī cik ļoti sāpētu.
vnm tev teicu,ka vajag kādu kas izlemj manā vietā,bet kad kravāju mantas tev bija vienalga.šķiet,ka nedomāju,ka es to daru nopietni,bet zini,lai kā sirds nesāpēja,es esmu mājās,un man pat ir mazlietiņ vieglāk...jo atkal nav jāklausās tie pārmetumi,un atkal nav jākasās. zinu,tiešām,ka nejau tu vienīgais pie visa esi vainīgs,bet iesāc tu man pārmest visu tikai pašās beigās...un tad jau es vairs nesaprotu par ko iet runa...
bet vsp,jā skatos,ka es tev dikti esm vajadzīga...neesi mani meklējis,neesi zvanījis,pat skype neko neesi rakstījis. nevajag arī. es te neko nerakstīšu,to es varu apsolīt,piedod,bet man negribās tev neko teikt,neko rakstīt,man ir grūti runāt. man sirsniņa sāp.
un,es pielieku punktu savai svētdienai. es dodos gulēt,un viss. es aizmirsu visus un visu,es dzīvoju sev.
man tas viss ir apnicis.

Vai ir iespējams sev sabojāt garastāvokli vienkārši tāpat,ja tik tikko viss vel ir bijis +/- kārtībā? Šķiet,ka ir gan,atliek tikai atrast īsto dziesmu klausīties,palikt vienai un aizdomāties nedaudz vairāk...
Jā,esmu daudz domājusi pa šīm dienām,un neko tā arī neesmu izdomājusi. Kkas trūks tikia nav iespējams pateikt kas un kur tas atrodas,jo pēc būtības ir jau labi tāpat...
Jā,sapratu,ka patiešam savu sirdi esmu nocietinājusi,jo vieglāk ir tad,kad sāp reizi nedēļā nevis katru dienu. Sapratu,ka šī iemesla dēļ šķiet,ka nekad nebūšu laimīga. Jo es nespēju savā sirdi kādu ielaist pavisam,es neļauju savām jūtām plūst uz āru. Tās ir virspusēja sun es cenšos sev ieskaidrot,ka otram ar to pietiks,kaut patiesībā zinu,ka būtu jāļauj vaļa tam visam...Bet kā jau teicu,šādi sāp mazāk. Es nelaižu klāt nevienu,jo es patiešām baidos,no meliem,no atriebības,no ļaunuma,no visa kas tik ļoti spētu salauzt sirdi ar vismazāko sīkumu...Bet varbūt,pat ir savādāk,varbūt esmu tik daudzko jau pārdzīvojusi,ka tas viss šķiet kā sīkums,un es patiesi neko nejūtu?Varbūt savu sirdi esmu atstājusi kādam bezpajumtniekam ka spēs iemīlēt ielas kaķīyi,jo man mana sirds nav vajadzīga? Varbūt es to emsu pārdevusi,par vienkāršu prieku mirkļos?
Es labāk izvēlos pirmo variantu,tad man vel ir iespēja ko glābt un ko mainīt.
Un,vsp,es neesmu saņēmusies. Esmu vel tepat. Neko lāgā lietas labā neesmu darījusi, bet uz pilnīgas vietas es arī nesežu. Zāļu daudzums samazināts un kājām iešana sāk iepatikties,arī dažreiz vienai. Un pa lēliņām jau visu var. Citas izvēles jau vienkārši nav.
Un,vsp,kā tu justos,ja tu jau ta jaukā 1dienas rīta,kad viss ir sagājis totālā dēlī,vel piedevam uzzinātu,ka tavs miesigs tēvs tevi ienīst? Ka viņam ir vajadzigs kkāds sasodic papīrs par to,ka es nepretendēšu uz viņa mantu. Tēvs,jā patiesi. Bet tēvs viņš man ir bijis tikai dēļ tā,ka mūsos plūst vienas asinis. Nekad neemsu viņu uzskatījusi par tēvu,bet vai tā ir mana vai viņa vaina? Vai tā ir mana vaina,ka viņš mani ienīst?...

Un,vsp šodiena smagi nerullē. Garastāvoklis uz nulli,un ne mazākās domas,ko iesākt atlikušo vakaru.
Gribas kapučīno un šokolādes cepumus.

saproti mani kā gribi
gribi mani kā saproti
šodien grūti runāt
man ļoti dreb tavas rokas
/J. Ramba/


Un tagad vairs nekad no lūpām savām tu manu garšu nedabūsi nost.


Un tas ko baidos, pat vistumšakajos sapņos slēpt,
Tagad stāv mana priekšā,
Un aicina piederēt.


čukstēt ausī mīļas muļķībiņas*


Bet vislielākais glābiņs protams ir mīlestība...

Tu vienmēr vari brīvi mainīt savas domas un izvelēties citu nakotni vai citu pagātni. /Bahs/


Nebaidies no atvadām. Tās nepieciešamas lai varētu atkal satikties. /Bahs/

Tava zirdsapziņa ir tava egoisma godīgs mērs. Ieklausies tajā uzmanīgi /Bahs/


Nebāz degunu svešā kokaīnā(!!!)

Vai tu spēj man dot vairāk? Vai es esmu tiesiga tev prasīt vairāk?
Ja,vie es gribētu,es spētu sarakstīt gramatu šeit pat uz vietas,par visu,un galvenokārt jau par sevi pašu,par savam jūtām,par savam emocijām.
Es atceros,ka iztikšu bez tekstiem par lauztam sirdīm,un neizrunātam lietām,ja patiesi es bez ta iztiku līdz konkrētam brīdim,jo es sava ziņā baidijos,ka kaut kas mainīsies. Bet pats ironiskākais ir tas,ka nekas jau nav mainījies,vienīgi fakts,ka tas tagad ir zināms.
Sapratu,ka es samēra brīva esmu abās attiecibās,ja to ta varētu nosaukt,jo nevienam jau neesmu tik stipri vajadžiga lai saceltu skandālu un sabļautu uz mani. Kāpēc,no abām pusēm man tas tiek piedots? Vai es vsp kādam no abiem tik ļoti esmu vajadzīga,ja nespēj sabļaut? Un,vsp sasodīc,kas tad jusm abiem ir manī vajadzīgs? Es pati?...Nekad mūžā jau nedomāju,ka es bušu tā...ka es būšu tāda...
Un,kādas man ir tiesibas būt griesirdīgai uz vienu vai uz otru,ja abās attiecibās praktiski esmu viena? Ja,ne vienam ne otram tas viss tik ļoti liela mērogā neintresē? Tie nav pārmetumi,tie nav ieteikumi,tie ir manis pašas novērojumu...
Dazbrīd škiet,ka būtu vajadžigs kāds trešais pret kuru rastos jūtas,kuram es būtu tik svarīga,ka tas spētu sabļaut,sakliegt,pasargāt un nozagt sirdi,ka par pārējo būtu vienalaga.
Un,mammas teksts par to,ka iedzimušas tēta sliktākās īpašības-mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Ja,no tēta neemsu pārmanotjusi to labāko.
Bet no dotās situācijas es izeju vēl nepamanu,jo nav drosmes un pietiekama atspiediena punkta lai kaut ko krasi mainītu. Kad kaut ko mainīju,šķita līdz konkrētam brīdim,ka ir labi,ka ir savādak,bet nav,nebija...
Es nespeju ar otru viedot pirmo iesakto dzīvi...tas ir kā filmas turpinājums ar nomainītu aktieri,un tas nav pareizi,šajā gadījumā tas noteikti nav pareizi...bet par pilnīgi nepareizu rīcību ari to nenosauksi.
Sevi jau 9ir grūti tiesāt,es avru sev aizrādīt,ka ta vai savādak vnk nedrīkst,bet nekas cits jau nesanāk,aizrādi vai nē,kliedz vai nē,nekas jau nemainās...viss ir tieši tapat kā agrāk..
No kļūdam mācīties man vairs nav velmes...liekas tapēc,ka to kļūdu jau sāk palikt tik daudz ka grūti jau pamanīt...bet vai tās ir klūdas?

Un,atceries,es tev teicu,ka mūsu stāsts nekad nebeigsies,un amn šoreiz bija taisnība...un tas vis sko tu saki,es tev neticu,apslēpti jautājumi...un teksti,es neticu,ka tas viss ir tik vienkārši...un tas viss pārējasi,vsp grūti akut ko konkrēti pateikt,un liekas ka viss šis teksts patiesiba ir dziļi neloģisks,un ka es rakstu rakstīšanas pēc.

Runajot par bērbnības sapņiem,atceros,kā maza būdama,domāju,ka sastapšu savu sapņu princi,aprecēšos un būšu laimīga...šķiet,ka nevajdzēja neko nopietni tik ātri..esmu ajuna,esmu naiva,ja patiesi...un vai 20gadu vecumā būtu jāveido ģimene ar pirmo pretīmnāceju kas pret tevi ir jauks? Pret kuru tev ir sķietamas simpātijas? Nē...Jo,jāatcerās,ka tev ar viņu būs jāpavada visa dzīve..protams var pieļaut iespējamību kā šķiršanās jaunas jūta sun viss pārejais...bet es ta negribu..es gribu atcrast kāu ar kuru sagaidīt savu 70desmito dzimšanas dienu,un stāstīt mazmazbērniem,ka re mēs ar vectētiņu...

Labi,bet tas nebija ka aizvainojums vaineam vai otram..tas nebija nekas,tas bija mans bērnības sapnis,un ja to būtu tik viegli piepildīõt būtu vieglāk..varbūt būtu arī vieglāk,ja tgd būtu jau tuvu 30desmit,laiks negaidītu un vnk būtu jādibina ģimene...bet sasodīc,man vēl ir tikai 20desmit, un man vel ir 20 gadi,lai man nebūtu jāuztraucās par to,ka nu jau ir pēdējais laiks...tad sasodīc,ko es daru tgd?

Un,vsp mans viss teksts ir sasodīti nesaprotams,ar itkā slēptu domu,kuru es šorīt pati lāgam nevaru atrast...šķita,ka spēsu pateikt,kaut ko jēdzīgu par sevi,kaut ko kas liks pašai aizdomāties,bet sasodīc,es neko nesaprotu,šorīt!!!



Un,vsp čabulīši,ja spējat izmainīt manu pasauli-piezvanat,uz jūsu zvanu es neatbildēšu!!!

Savā ziņā savādi,ka šis jau kļuvis,ka ritāls,kā tu uzzini,ko es domāju.
Bet,šovakar es pateikšu tikai-arlabunakti,es novērtēju tavu mīlestību.
Es jūtu. Es priecājos ar tevi.
Es gribu būt tava,pilnīgi.
Arlabunakti.

Es tomē rnolēmu neklusēt..pateikt to,kas ir iekšā.
Es liekas,ka veltīgi cerēju uz to,ka neatbildot man skype,tu vnk būsi ar pirmo autobusu pie manis,apskausi mani,sabučosi,piedosi man manas kļūdas un pateiksi-vis būs kārtībā,mēs tiksim galā...
Bet šķiet,es kļūdījos,negribu kļūdīties iemeslu dēļ,bet šķiet,ka tev viss pārējās bija svarīgāks par mani. Bet...Es tevi nevainoju,es tevi saprotu,jo nejau tev man būtu jāskrien pakaļ,nejau tev viss būtu jādara vienam..es arī esmu šeit,arī man ir jādara ari man ir jādoma..bet tālāk par traucēšanu darba laikā es neteiku...
Vsp,tik daudz ko gribas uzrakstīt un pateik,bet šķiet,ka tam visam vel ir par agru. Kad pienāks laiks atkal šeit būs pilns ar sāpošiem ierakstiem par salauztām sirdīm,pazudušu mīlestību,nelietigiem draugiem un neesošām lietām...Bet šodien tas viss izpaliks.
Es patiesībā veljoprojām vēlos sagadīt durvju zvanu un ieraudzīt tevi...es atzīšos,jā tā ir,jo es pat zinu,cikos tev ir jābūt mājās,es zinu,cikos tev būtu bijis jābūt pie manis,ja būtu nolēmis tomēr mani pārsteigt,un sirsniņa,tik ļoti pukst cerībā dzirdēt šo durvju zvanu...Bet vienīgais durvju zvans ko es šodien dzirdēšu būs mammas atgriešanās mājās,un vienīgie vārdi ko tu šodien teiksi būs lasāmi..
Vai ar dziesmām,kas man atgādina tevi,es cenšos sevi nomierināt,uzlabot garastāvokli vai kā? Es nezinu,jo dziesmai jau nav nozīmes..kad ir labi,tad ir gan nav tad vnk nav.
Un,rītdienas būs šausmīga,es zinu,es to jūtu.
Un,vsp šī stulbā sajūta,mnai nepamet jau visu dienu.
ES nespēju atrast vienu,nekur,es nezinu ko darīt tālak,kā lai noptiek tālak,ko lai izdomā tālāk...
Un,vsp kāpēc vnm mana atbilde uz jautājumiem ir:es nezinu. Tāpēc,ka es esmu neizlēmīga,tāpēc,ka es nezimnu ko es gribu,vai tāpēc,ka es vnk no visa baidos? Un, lai cik smieklīgi vai drīzāk stulbi tas neizklausītos,es tiešām nezinu...

šodien es labāk klusēšu...tapat kā citreiz.

Vesala stunda pavadīta lasot lietas kuras nevajadzētu. Vai tā man izdevās izprast kau tko mazliet vairak,vai ta bija iespējams saprast rīcības motīvus? Vai man tas bija vajdzīgs? Un,kas vsp pie joda man lika to lasīt? Varbūt ta apziņa ar to domu,ka vel kaut kur tam visam tiek iemests ar aci un nolūkots kas jauns? Tas kas man lika padomāt vai tur būs kas svarīgāks nekā šeit?
Un,tas nedeva man neko. Lielu milzīgu neko,jo nav jauradušies nekādi lieki jautājumi un atbildes uz maniem jautājumiem. Tas manu dienu izmainīja tikai tik daudz,cik es par to visu uzzināju. Par ko? Tas lai paliek pie manis.
Un,es dažkārt,pareizāk sakot šodien ar kafijas krūzi rokās domāju-vai es tev neesmu par daudz? Vai dienās,kad esmu pie tevis neesmu tev par daudz? Vai neesmu apr apgrūtinājumu,maisoties tev pa kājām un čīkstot,ka kaut ko gribās..vai nēsmu par daudz tev vakaros kad atņemu segu,vai neesmu par dauidz tev rītos,kas vajadžiga vēl viena krūzīte tējai. Es dažkārt jūtos neiederīga. Nepiemērota tavai pasaulei,pārāk jauna un stulba,bet liekas,ka tieši tas ir tas,kas mani pie tevis tik ļoti pievelk. Mans naivums un tava nopietnība pret dzīvi. Vai man būtu jājautā kāpēc tu agrāk nebiji manā dzīvē,ja tgd man tik ļoti pietiek ar tavu plaukstu uz savējās un dažkārt tik mokošo klusēšanu saulanajos rītos. Vai man ir jājautā kur tu biji agrāk? Nē. Jo tu vienmēr jau patiesība biji tepat. Bet tu ienāci manā dzīvē tad,kad biji visvairāk man nepieciešams. Tieši tad,kad bruka un juka mana psaule,un tu biji tas,kas ar smaidu un rokas pieskārienu sāka būvēt no jauna manu kāršu namiņu,no pašiem pamatiem,ar dažiem stiprinājumiem. Vai es ko nozēloju? Nē,jo nožēlot kaut ko nav jēgas. Arī tos divus gadus es nenožēloju,jo es centos sev iestāstīt,ka ja es mēģināšu viņus nožēlot un teikt,ka bija slikti būs vieglāk. Jo ienīst tevi man ir daudz vieglāk,neka pieņemt to,ka tu mainīsies,un savu sirdi atdosi citai. Manējā vnm paiks savā veidā tev,jo tu biji pirmais...Bet ne par to ir stāsts. Es nerunāju par pagātni,tās vairs nav un es varu to mainīt. Es nerunāju arī par nākotni,jo baidos celt sapņu pilis,baidos būs,varbūt arī tādēļ es es citreiz jūtos kā par daudz tev. Jo es stāstu,kas ko un kā,un man ir bail,ka ja nu mana pils brūk,es atstāju tevi un sevi ar atmiņām par lietām. Un to es negribu. Tāpēc man tik ļoti ir bail būt par daudz. Domāt par daudz ko nevajag. Tāpēc es runāju par šodienu,par rītdienu un trešdienu. Man ir labi.
Un,saulē sasildīts puncis ar tavu roku uz manējās,smieklīgu smaidu kabatā,un neuzdotiem jautājumiem par mīlestību,liek smaidīt biežāk. Bet mīlēt var arī citādāk,un šeit nav vajdžigs jautājums kā.



Kādu klusu vakaru,braucot,skanot mūzikai es domāju. Es domāju,cik ļoti mani veidot lietas un cilvēki man apkārt. Mani padarītie un neizdarītie darbi,un tā nu es atskārtu:
Nekas neemsu bijusi uz baletu,man negaršo šņabis,un kino esmu bijusi labi ja 5cas reizes,un man tā īsti nemaz nepatika, nekad neesmu bijusi neuzvienu koncertu, neemsu bijusi uz karuseļiem, es nenēsāju krūšturus, aukstpapēžu kurpes man sagādā manāmas grūtības, es dusmās pasaku visu, es mīlu mirkļus, man ir bail peldēt dziļā ūdenī, es paniski baidos no čūskām, es īsti nevaru izskaidrot kas ir globālā sasilšana, nemazākajā mērā neko nesaprotu par saeimu un vēlēšanām, televīzijā ziņu laika pielietoto vārdu krājumu visbiežāk neuztveru, neesmu nekad bijusi talāk par Lietuvas robežu, nespēju paturēt draugus...

Un,vai tas mani padara sliktāku vai labāku,vai vienkārši atšķirīgāku? Vai tāpēc mani būtu janoliek plauktiņā un jāizņem no ta kad būšu kļuvusi pieaugusi? Bet man jau tūlīt būs 20desmit,tas neskaitās,ka būšu pieaugusi? Vai kādreiz es esmu kārtīgi izbaudījusi savu bērnību un pusaudža gadus? Vai tāpēc,citreiz šķiet,ka dzīve nav piepildīta?

Bet es mīlu mirkli. Sapratu vai nesaprastu. Jauku vai sliktu. Mirklis ar stulbuma piedevu un nesaprotamu sarunu dēļ manas neieintresētības padara to vēl burvīgāku,jo es aimirstu,ka mani vsp intresējas kaut kas cits. Ar laiku man vieni un tie paši sarunu temati tiek atstāstīsti,līdz es saprotu par ko gāja runa pirmajā reizē. Man vnk tiešām neintresē tādas lietas. Esmu egoistiskas,domāju par sevi,un šis lieks ka ir spilgs pierādījums tam visam,jo es neesmu par tikdaudz spējīga kā ieklausīties uzmanīgāk ko cits stāsta,lai šis stāsts nebūtu jāatkāro neskaitāmas reizes. Bet es pat negibu.

Un,ja rodas lieki jautājumi,tad tu esi tiesīgs griezties ar tiem pie ciiem,man tas neintresē. Jā,patiesi šķiett,ka esmu tipiska lauva. Es domāju tikai par sevi,un tev nav tiesības izteikt spriedumus par to,ko es gribu vai negribu,jo to jau patiesībā zinu tikai es,vai ne tā? Ar aiszlīmētu muti citreiz var pateikt vairāk nekā ar tādu kurai zvaniņš galā piekārts. Neloģiski bet saprotami. Un,ja mēs katrs vienreiz dzīvē sev uzdotu jautājumu kam mēs dzīvojam vai mēs spētu atrast atbildi? Vai mirklis spēj mūs darīt laimīgus? Vai mirklis spēj sabojāt dzīvi? Vai šī sekunžu daļa tik ļoti spēj ietekmēt tālāko notikumu gaitu? Vai mēs kādreiz aidomājamies par dzīves patiesajām un īstajām vērrībām? Vai mēs esam mēs paši bez izlikšanās un liekām maskām uz sejas?

Vakar panesās temats,ko puisis tev ir veltījis,un ko viņš tava labā tā teikt ir izdarījis. Temats panesās dēļ filmas Krēsla. Dēļ diviem cilvēkiem,kas neskatoties ne uz ko viens otru spēj mīlēt. Bailes apmulsums un viss pārējais ir mazsvarīgs,galvenais ir tikai īsta patiesa mīlestība un rūpes vienam par otru. Tā,nu izskanēja teksts ka manis dēļ ir darīts tik daudz ka pat neatcerās...Tad nu arī es sāku domāt. Un lai saprastu,kas ko un kā,ir mazliet jāizkāpj cauri pagātnei...Pirmais puisis..pirmais skūpsts. Patiesas jūtas,itkā...bet tas viss bija savādāk,tas bija tikai pirmais skūpsts ar simpātijām pret otru cilvēku,tā tas viss beidžās,līdz ar to nonākam pie secinājuma,ka nekā...Pēc tam vēlāk jaunības dullie laiki..Cilvēks pret kuru bija jūtas,ar kuru kopā laiku pavadījām gandrīz divus gadus..stāsti par naksnīgo mēnesi,nekādu īpašu jūtu,kautiņš ar paša brāli...bet nekas tāds kas ļoti iespiestos atmiņā. Vēlāk,nekas nopietns,tikai jauki vakari,kopīga dziedāšana uz balkona,un bezjūtu naktis. Vēlāk,pārāk daudzkas kopīgs,bet ar to nepietiek,lai izvēlētos starp jūtām,bet tiem pārtraukts nelegālu lietu darbs...bet tas arī viss,kad viss beidzās pat tā īsti sirds nesāp,kaut jūtas jau mazliet bija. Un,tad divi gadi. Pirmā mīlestība. Kaut kas īpašs. Vienīgasi ko tik ļoti atceros,ir dienas laikā lekts pāri žogam pēc puķēm,jo man vajdzēja, strīda salīgums ar mulenrūžas dziesmu,attiekšanās laiku pavadīt ar saviem draugiem. Un tas arī viss... Par to,kas notiek pašlaik es vel negribu runāt jo ļoti daudzkas vēl ir priekšā. Un vsp rakstot šo visu es sapratu,ka nav jau otram tevis dēļ jādara nezin kas. Pietiek jau tikai ar pieskārienu ar apskāvienu,siltu smaidu,lai būtu laimīgs,lai sajustu mirkli,lai ar to pilnīgi pietiktu,bet ar to visu pietiks tikai tad,ja šis cilvēks būs tikai kaut kas īpašs arī tev..Tikai tad pietiek ar zaglīgu skatienu tumsā,ar siltu rokas pieskārienu,un nekas cits uz pasaules jau vairs nav vajadzīgs.

Zinu,ka tev noteikti ir mazliet savādi lasīt šo visu tekstu,jo tu mazliet uzzini par manu pagātni,un tā ir tikia viena maza daļina,ko tu pašalik uzzināji par mani,bet tā IR pagātne,tās ir atmiņas,gan labas gan sliktas,bet es esmu iemācījusies to pieņemt bez lielām sāpēm,un pārdomāma,jo tā mani veido par tādu cilvēku kāda esmu pašalik,ne laba ne slikta,bet tieši es. Ja tu kādreiz velies kaut ko uzzināt par manu pagātni,tad tikai jautā,es tev visu pastāstīšu,bet atceries,ka tas var nebūt arī viegli. Ja,esi gatavs uzzināt par to kāda es biju agrāk,jautā,biju jauna,visu izstāstīšu. Tikai es nezinu,vai tu pēc tam tieši tā pat uz mani skatīsis, bet mums katram ir pagātne,gan laba gan slikta. Patiesībā,man bija samērā grūti pieņemt vienu daļu tavas pagātnes,un ja es par to vairak domāju,jo vairāk atceros,un man paliek arvien savādāk,bet tā ir tava pagātne,un es zinu,ka ta nebūs tava nākotne,tāpēc,es cenšos to vius pieņetm,un tu man vnk esi svarīgs,lai es pacenstos par to visu domāt mazlietiņ savādak,lai būtu vieglāk pašai.

Un,vsp viss sāk kļūt mazlietiņ savādāk. Jaukāk,mīļāk,trakāk,patiesāk,bailīgāk,savādāk.

Un,pats galvenais-es,esmu laimīga,tik tiešām(!!!)