Ir grūti sakt rakstit,vienkārši kaut ka gruti.
Gribās teikt,ka sis būs viens no maniem patiesākajiem stāstiem,bet šķiet,ka es melotu,jau uzrakstot pirmo burtu.
Šīs divas dziesmas,ka vnk nav nekāda sakara ar mani vai lietām,kas notikušas,bet bez vārdiem tikai ar mūziku un tik ļoti skaisti,ka ir velme ēlreiz un vēlreiz noksatīties šīs filmas,kas savā veidā atstāj tādu iespaidu uz mani.
Requiem for a dream un Bella's Lullay.
Šīs tik ļoti skaistāš skaņas,kas spiezās ausīs ar viskaistākajie un taja paša laikā ar viskumjākajiem stāstiem pasaulē.
Šis stās nebūs ne par mani,šis stāsts nebūs ne skumjšs,ne laimīgs.
Šis vnk ūs stāsts ar atmiņām.
Par to,ka man ir 20. Par to,ka es jūti,esmu.

Vsp,savādi,jo man nekad neliekās kopā. Ne manas domas,ne patiešība ne meli,ne cerības,ne zuduši vai neizsapņoti sapņi.

Es kādreiz gribētu uzrakstīt kaut ko tik skaistu,ka ar smaidu sejā tev nobirtu asara,par visu. Bet varbūt es jau to esmu izdarījusi,šī visa gada laikā? Varbūt es radīju kaut ko tik ļoti skaistu sev. Nevienam citam bet tikai viena pati priekš sevis. Kaut ko neatkārtojamu,ģeniālu un galvenais īstu. Īstu sapni,kas nekad vairs nepiepildīsies.

Cilvēki,saka ka vajagot ticēt,cerēt,un tad jau viss izdosies. To saka optimisti? Bet vai tiem kādreiz ir bijuši slikti rīti un vēl sliktākas dienas? Vai kādreiz to sapņi nav līdz galam piepildīti.

Es vienā mirklī varētu vienkārši pazust,pagaist,tā lai nav,nekad nav bijis,un kad paliktu tikai atmiņas. Skaistas un viltotas.

Jā,es tev varētu uzdāvināt savu sirdi,bet salauztas lietas jau parasti nedāvina...
Ja,vien,tu to nespēj salīmēt pa gabaliņiem kopā. Tas ir kā ar skaistu kīnas vāzi,kas saplīst,to salīmē,bet tās vērtība nezūd?

Asarām,un smiekliem šeit vietas nav.
Es gribu radīt stāstu. Es gribu radīt savu pasaku ar sasodīti laimīgām beigām.
Nevajag ieidziļināties lietās,kas nav īstas un vajadzīgas.
Nevajag piekliegt pasauli ar viltotu smaidu.
Vajag dzīvot?

Šķiet,ka laimīgu stāstu nav. Es tādu vsmz nevienu nezinu,bet ja tā padomā..Viens man ir. Vien pie kura es turos. Tas,kas katru vakaru pirms gulētiešanas man pašai negribot piezogas klāt un zog miegu. Stāsts,kas naktīs neļauj gulēt..Stāsts,kas rada savus risinājumus.

Es baidos.

Vislabākās zāles ir uzticība,bet ja tādas nav,tad ko?
Ir viegli pateikt,nē,bet vēlāk grūtāk ir atcerēties mirkļus un nožēlot.

Skaisti.


Saproti mani kā gribi
Gribi mani kā saproti
Man šodien grūti runāt
Man ļoti dreb tavas rokas...


Pat asarām brīžiem šeit nav vietas. Šeit brīžiem vnk nekam nav vietas. Ne,man ne tev,ne atmiņām ne mirkļiem ne sajūtām,patiesi nekam.

Arī auksta tēja vakarā spēj radīt prieku un sajūsmu. Arī atsalušas rokas spēj atgriezt dzīvību, arī veca maize spēj radīt prieku..bet nekas cits. Šeit nav nekam citam vietas...

Mans teksts šodien ir pārāk nesakarīgs lai tajā meklētu loģiku.

Tik truli savā veidā.

Jāsaņemās.

Skaņu ne vienmēr ir iespējams pārvērst vārdos.
Vārdus ne vienmēr ir iespējams pārvērt skaņās.

Iemācīties dzīvot,no sirds un sajūtām.
Kļūt par labāku cilvēku.
sajust.
atdot.
nepiespiesti un patiesi.

Un,galu galā šis bez meliem bija viens no patiesākajiem stāstiem,kas radās. Noklusējot lietas īstajos vārdos,nokulusējot patiesumu,noklusējot visu,kas dažbrīd vienkārši ir lieks.

Man nepietiek spēka.

Es varētu pus pasauli palaist gaisā,bet vai vajag?
Vienmēr seko jautājums-vajag?

Un,iet eirotrips,man ir tēja,un šausmīgs garastāvoklis.
Zils dibens,un es mīlu ziemu!

gribu.būt.
sajust.

Viņa krāj atmiņas.
Viņa jūt mirkli.
Viņa spēj smaidīt,smieties.
Viņa raud.
Viņa dzīvo,ar sirdi.

Viņa ilgojas...pēc visa.

Vēljoprojām?

Patiesība mana lielāka nelaime ir ta,ka es baidos. no visa. baidos kaut ko zaudēt,baidos kaut ko iegūt.
Bet,kad tiek aizvērtas durvis,kā minimums tiek atvērts jauns logs.
Man ir jāiemācas nebaidīties.

Un,vsop šī pagaidām bija mana labāka vasara. Es atceros tos visus vakarus,kad mēs uz soliņa sēdējām,un alu dzērām,es atceros kā stopējām uz Jūrmalu,taksis,katanas vakars, šņabja dzeršana un slikta sajūta no h2o. Es atceros visas pastaigas. Visus braucienus ar riteni. Savu 20to dzimšanas dienu(kas ta st. citu pagaidam bija labākā). Es atceros arī visus strīdus,smieklus asaras,visu visu kas man tik loti pietrūks no šīs vasaras. Tās bija manas labākās atmiņas.
Lūdzu uzdāiniet vasaras pagarinājumu.

Savādi ir saprast,ka tgd manā dzīvē viss tomēr izmainīsies,būs savādak,bet vel nespēju pateikt,vai labak vai sliktāk.

Vsp esmu nonakusi pie secinājuma,ka vajadzētu pārstāt domāt. Jā,tieši tā. Jo tad jau tikai riasās visi sviesti galva,kas neļauj normali funkcionēt tālāk.


Un,jā mana vasaras labākā atmiņas-ES IEMĀCĪJOS DZĪVOT!.Jā,es es iemācījos dzīvot nevis eksistēt.

Vēl tikai nedaudz,un būs kā agrak,visa pasuale būs pie manām kājām. es zinu.


Un,re,pat neviena nepatiesa teksta,ja tā varētu šķist,teksts kas nav veltīts nevienam,un teksts kas šoreiz ar izņēmumu ir redzams visiem.


Sastrīķēties tandēmā.*


un,vsp man ta ir apnicis strādāt,dod man jaunu iemeslu,lai man ietu uz priekšu,jo pašlaik,man ir apnicis.jā.

Vsp,te ir daudz jā.

Dažreiz šķiet,ka tie visi pārmetumi un tas viss ir vienkārši nevietā.
Es patiešām vairs nerakstu ne tev ne viņam,es rakstu,sev,lai pēc gadiem vai lai pēc laika gan man būtu atmiņas,gan šobrīd es vnk spētu pateikt visu ko vēlos.
Bet jūtu,ka tas jau vairs nav iespējams,jo man tiek pārmests par manām domā,apr maniem tekstiem.
Pirms gada,neviens nezināja kā mani šeit atrast un bija miers,es rakstīju sev,un tikai sev.
Tgd,man praktiski ir jāpiedomā pie katra vārda,ko es saku,vai vienkārši turrpmāk jāslēpj savi teksti. (vsp,šo solos jau pasen,bet reti izpildu).

Un,vsp,es nenoliegšu vakardiena,bija mans vasaras lielākais piedzīvojums-stopēšana,vilciens,stopēšana,saplēst telefons,alus,stopēšana,taksi,gaalvassāpēs.

Un,pārdomas mājās.
Par,to,ka viss jau patiešībā varētu arī sanākt,un es aizbraucu vnk lai būtu,kas jauns,ja es būtu gribējusi viss būtu savādāk,bet šķita,ka kaut kur ir tā burvīgā sajūta,ka mani gaida mājās kāds ka smani mīl,un man ar to pietika,lai tikai labi paadītu laiku. Bet,tu atbrauc mājās,un tev neuzticās,tev meklē pārmetumus,tevī meklē visu slikto pat neuzklausot. Šādos brīžo zūd šī cerība,ka viss būs,ka sanāks. Bet ir jau tikai jātic,bert ne jau tikai vienam,bet abiem lai kkas sanāktu. Es ticu. Un,kā ir ar tevi,vai tu vēl tici?
Vai tu vsp man uzticies?

Man brīžiem,viss ta apnīk,ka vnk... Apnīk cīnītieds,un pierādit,ka viss ir mainījies,ka es esmu mainījusies.

Un,ir atlikusi,tikai nedēļa,līdz skolas sākumam.

tāds aizvainojums,ka vnk nezinu kur likties!


pie vellna visu un visus!

Pa šīm dienam tik daudzkas nācis galva,ko ir tik ļoti gribejies visu izlikt šeit,bet vnk tas vis sir piemirsies un kka nav sanācis tieši būt mājās,kad tās domas ir tieši tāda,sbet liekas,ka ja ta,tad tam ta ir jābūt.
Brīžiem es apdomajos par vērtībam,par cilvēkiem,par savstarpējām attiecībām,par pārīšu padarīšanu. Un,rodu kādu nebūt tam visam mazliet kopsavilkumu-mēs tiešām visi esam tik laimīgi cik laimīgi mēs velmamies būt.
Un,vai e stgd varu apgalmot ka esmu nelaimīga? Nē. Man pašlaik ir +/- viss,ko es vēlos,un vis sko es daru man izdodas un sanāk.
Dažrīd gribās lai džīve ir savādaka,bet man pietika ar vienu mēģināju kko vērst savādāk,lai saprastu,ka patiesībā jau ir labi tāpat.
Un,tgd vai es vsp kaut ko nožēloju? Vai mani kaut kas spēj sāpināt? Vai neesmu stipra? Nē,es emsu stipra,un mani ir viegli būt tādai. Es zinu,ka esmu cīnītāja,un es zinu,ka kādreiz man būs viss. Ar to man pietiek lai šodienu vērstu par laimīgāko dienu,tapat kā visas pārējās.
Jā,varbūt patiesi,dažas dienas nav ,manas laimīgākās,un es necenšos ari lai viņas tādas būtu,bet es vng priecājos,ka es esmuu,ka elpoju,ka jūtuu,tātad esmu dzīva.
Es vairs neerksitēju,es dzivoju,šodienai un sev.
Man patīk man laiks sev. man patīk būt vienai ar sevi.
Esmu laimīga,patiešām,par vius,kas man pieder,par visu kas man piederējis un par visu,kas man vēl tikai būs.
Es msaidu,par ikdienišķām lietām.
Es priecājos.
Es esmu laimīga,ļoti.


un,kas vēl? A,nu,jā es piemirsu-es jūtos labi. man beidzot ir 20,un es jūtos es. un man neko vairāk nevajag. man ir divi cilvēki,kuri mani nead nepievils,man ir mamma un Sapikijs. man ir itviss kur es spēju rast mazos dienas prieciņus.

ā...nekad neļauj man dzer visu un pēc kārtas,tāpēc,ka redz,ka man vajag piedzerties,sasodīc,kā pēc tam sāp galva. un ne tikai galva.

paldies,tev par vakara sarunu,es itkā visu sapratu,un tajā pašā laika ne sūda neko nesapratu.

kā,es gribētu tik daudzko,bet nu tam jau nav nozīmes,rit es noteikti domāšu savādāk.

un,galvenais,jau turēties,vēlāk jau viss būs labi,vnk grūti noskatīties...

zinu,ka esmu stiprta,tikai nezinu cik stipra,un vai man to pašalik gribas pielietot. es zinu,ka varu,un es zinu,ka man būs vis,ko es gribešu,bet pašlaik,es vnk krtītu ar mēģinājumu saņemties.

dēm,pati vainīga!

atļauj to atslēdziņu,vai precīzāk sakot atdot kādam.bet es nekad vairs negribu uzvilkt šīs rozā brilles,jo to saplēšana sasodīti sāp, un tādas kādas viņas bija pēdējo reizi,saplēst un izmest ir sāpīgi. līmēt kopā bezjēdzīgi. un tā ir vnm. atstāt to visu maliņa,citam laikam,kurš nekad nebūs vajadzīgs.

un ,es tevi ļoti saku tev paldies,ka tu vakar biji ar mani. ka tu klausījies visā ko es tev teicu,lia gan es zinu,ka tev tas viss sāpēja,un visticamāk ka vairāk nekā man. kgan,mazliet tu biji vainīgs,ka tā bija,jo es jau biju tikai piedzērusies,neviens tev nelika man jautāt kāpēc. bet enīveij,lielais paldies,un es pat nevaru vārdos izteikt cik šausmīgi daudz man tas nozīmēja,un arī tā cepures lieta. ka man tas viss palika sirdī,un ka es zinu,ka man tas bija daudz. tiešām. lai arī tu man neticētu,es to novērtēju tik augstu.


un vsp,man pēc nedēļas ir dzimānas diena-iepriecini mani.

Es vnk to nevrēju pastāstīt,par tik loti fooršu vakaru,jo es zinu,ka puķes ar stulu zagt,es vairs neatcerēsos kā tas jādara.

Nu,ja iedomājies tu nāc mājās un no kāpņutelpas iekšpuses kāds tev jautā-kas tur?
Ja,un aizbēgt ar divām sakņainām pukem,un nolauzto puķi novelt uz kaķi.

Jā,man bija jautrs vakars.

es zinu,ka tgd būs vieglāk.
es zinu.
un,es zinu,ka man izdosies.

un paldies,cilvēkam,kas mani uzklausija un lika visu saprast,tiešām paldies. zināju,ka tu esi jauks.

un,es smaidu,jo zinu,ka viss būs labi :)

kā sasodītā ritenī.
un viss sākas no gala.

un man šodien ienāca prātā-tiešam kāpēc es viņu tik sasodīti ienīstu? kapēc es ienīstu visu,kas ir saistīts ar viņu? tās visas kkādas atmiņas,kas ir saistītas ar viņu,mani vnk nogalina. es viņu ienīstu.tiešām. tikai nezinu kāpēc.



un,kā es savā ziņā gribētu,lai šis viss atkal ir tikai mans.

Vakar noskatīta sērija par otraja iespejām man lika aizdomāties. Kāpēc,mēs viens otram dzīve visdažādākajās situācijās otram cilvēkam dodam otro iespēju? Ko,mēs no ta iegūstam un ko mēs no tā zaudējam? Vai dodot otro iespēju mēs otram ļaujam klūdīties velreiz vai labot savas kļūdas? vai mēs ticam ka iespējams var būt arī savādāk? Un,kādēļ arī pēc otrās iespējas,tiek dotra trešā un ceturtā?... Ko mēs gribam ar to visu panākt? Un,kāpēc,mēs kam ir dota šī otrā iespēja to pieņemam,kāpēc mēs vsp lūdzam otro iespēju? Lai pierādītu,ka esam savādāki,lai atkal klūdītos? Kāpēc pirmaja reizē,visam vajadzētu notikt tā,lai būtu jādod otra iespēja? Tāpēc,ka katram no mums ir savi principi pēc kā dzivojam? Tāpēc,ka otra pieļautās kļūdas mūs ir sāpinajušas un salauzušas mūsu sirdi? Bet,kāpēc ir šī kļūdas? Jo tas nav īstais cilvēks?

Un,vsp,man tik ļoti riebjas tas,ka es zinu,kā uzzināt,kā iet tev. Man tik ļoti kaitina,kad es zinu,kur atrast tavu dienasgrāmatu. Es nevēlu tev neko ļaunu,bet varu pateikt,man ir vng ,ka es salauzu tavu dzīvi(kā tu to nosauci),ka es tev kaut ko atņemu,bet es vng tevi ienīstu. Ienīdu jau no paša sākuma. Bet,zini,ka vēl ir ironiski,ka es tevi ienīdu par savām vēļak pieļautajā kļūdām? Patiesībā,man tev tgd vajadzētu teikt,paldies,ka devi man konkrētas iespējas,ka tu biji tik sasodīti stulba,ka ļāvi man sabojāt sev dzivi,bet es nespēju,vienīgais,ko es spēju ir tevi ienīst ar visu sirdi. Es sķiet,ka sen nebiju nevienu ta ienīdusi kā tevi.
Uz,mani šķiet,ka vsp šādi naida faktori īpaši nekad nebija iedarbojušies,bet šoreiz es ienīstu tik šausmīgi daudz lietas un notikumus,kas viss kopumā mani vnk beidz nost. Un,arī kā pašalik,viss ir tik šausmīgi apnicis,ka es vnk ienīstu šīs sitācijas. Varbūt būtu vieglāk,ja es ienīstu ko citu,nevis to,ko es ienīstu pašalaik,bet es nespēju. Zinu,ka ar naidu pret lietām,cilvēkiem,notikumiem,ir grūti sadživoti,un tas mani pašu vnk pašlaik beidz nost,bet kkā savādak nesanāk...

Un,tie nakts sapņi,kas liek domāt savādak,kas tik ļoti samaitā manus rītus,kad šķiet,ka atlikušajai dienai esmu izkapusi ar kreiso kāju no gultas,kaut es vnm piedomāju ar kuru kāju izkāpt. Šis naks smaids pārvēšas naidā pret sevi,precīzāk pret saviem sapņiem,pret zemapziņas vēlmēm. Un,man tas riebjas. Vsp,izklausās,ka man riebjas viss,un patiesībā es neslēpšu pašlaik tā arī ir. un man patiesiba ir vng,kas šo ierakstu izlasīs,kas par to,ko padomās,un kas par to kko izsecinās,man ir pilnīgi un galīgi vienalga.

Un,jā,es nolēmu,ka es dzimšanas dienu nesvinēšu. Kāpēc? Bet kāpēc svinēt,ja es zinu,ka viņa nearko neatsķirsies no visām ieprieksējām 19? Ja,es zinu,ka atkla es dzimšanas dienā raudašu,tapēc,ka nebūs ne īsta vieta ne īstie cilvēki. Ka atkla visdrīzak kļūšu par ģimenes klauno radu pasākumā. Un,man vnk to visu negribās...Man gribās īpašu dzimšanas dienu sev. Kapēc,man sagaidīt to,ar cilvekiem,kuru mēdzu saukt tikai par paziņam,kas acī man skatoties smaida,bet aiz mugura saka,ka melo,labi,kā lai es zinu,kur ir taisnība/ kapēc man vajag tādu dzimšanas dienu? Vislabāk,pasēdēt ar mammu un sunīti...viss. Es zinu,kas spētu,mani pierunāt un iepriecināt uz dzimšanas dienas svinēšanu,bet es zinu,ka tas nekad nenotiks. Tā,tam vnk palikt..tApēc...iztikšu bez dzimšanas dienas,kuru vel pirms nedeļas,es tik ļoti gaidīju,kuras dēļ man ir sarkanas kurpītes,kuras deļ man šķita,ka mainīsies pasaule...

Bet,ko nu par to visu.
Šodien,strādājot(cik,labi,ka gd vsmz ir darbs,kas spēj manas domas aizvilkt pavisam cita virzienā,un nedomāt neparko citu),atcerējos vecos gabalus,visus atradu,un tas viss man tā lika aizdomāties.


Otra puse-Lietus nolijis
Greenday-Give me novocaine
Metronoms-Nāk nakts
The all american rejects-The wind blows
Sum41-Pieces
INXS-Afterglow
Otra puse-Ieskaties
Prāta vētra-Tu izvēlējies palikt
Lifehouse-Everything
Ville valo-Cummer vine
Blue october-Hate me
Manic street preachers-Autumn song
Otra puse-Nakts vai rīts
Wyclef jean-911
Prāta vētra-Es gribu
Starsailor-Tell me it's not over
Dons-Kolekcionārs
Ingus ulmanis-Pārsteigums
Otra puse-Rīga
Otra puse-Savādā

Un,arī,šodien apskatos,pavisam sveša cilvēka galeriju,tādas atmiņas uzsitās augšā,lietas un viet,kur būt,pat vik savādi ka tu svešā bilde mazliet rediz sevi,jo atceries,ka tur biji,un atceries,ka tev ir identiska bilde tikai ar tevi pa visu. un kka paliek zēl. kāpēc? nezinu..

Un,vsp,man ir apnikušas sīs galvas sapes,kas turpinās,nu man sķiet,ka jau kādu otro mēnesi,nav dienas,ka nav zāles,sasodīc...šis atkal šak kļūt par pieradumu,bet nejau ta būtu problēma,man sak palikt bail,ka kas cits nepaliek par pieradumu...un lai kā negribētos atzit-man arī ir vng.
Un,man kaitina,tik stulbie vakari.

Un,vsp,tā st. citu,es nežēlojos,man vnk ir tāds periods,ka neko negribās,nekas nepatīk. Es ceru,ka kkas mainīsies,ka kkas notiks,kas man liks smaidīt,kas man liks priecāties. Es patiesībā nevis ceru,bet es ticu,ka būs. Es tikai nezinu kad. Un,man viss ir kārtība,kaut gribētos,lai..
Nē,man tiešām viss ir,ok,es tikšu galā,man šķiet,ka man vajag tikai laiku,lai to visu uztvertu savādak,lai to visu iemācītos ienīst? nezinu,man tā negribās...Bet,tas jau viss sen jau vairs nav manās rokās.
Es ticu liktenim.

mjām...ja vējšs ārā nebūtu tik ass.
un,ja mna tik ļoti negribetos gulet gulta un klausities atmiņu dziesmas.
vai tam ir jābūt tā?
kā šodien? kā nekā?
nekad,nepietiek drosmes..



В моей жизни всегда есть место пофигу.

tipiski sodienai.

Vel vakar mani tik loti sajūsmināja doma par manu dzimšanas dienu,tik ļoti tā bija pirmā no tik senām dzimšanas dienam,kuru es škiet pat gaidīju..6diena svētki ar radiem,un pēc tam kkāds pasakums ar tuvākajiem draugiem(kuri draugi,kuri paziņas,tam nav nozīmes),es tik ļoti par to visu priecajos un gaidiju,man bija plani.
Bet,šodien man negribās vairs neko. un es pat nevaru izskaidrot kāpēc. tapēc,ka man nederēja nevienas kurpes? labi,derēja,bet nu tur ir cits stāsts..tāpēc,ka es nezinu,ko velos saņemt dzimšanas dienā. es zinu,ko es velos. pasauli,visu,visu savu un savādaku.
sodien patiešam neko no visa negribās,un es nemazam necentīšos izsakidrot.
viss,melns,un ēstgribas ari kaut kur nozudusi.
mazie priecini šodien ir neilgi,un lielais prieks kkā nekur nerodas. nu,sasodīc,nekas mani nesajūsmina. nekas no visa. neparko es nepriecājos. un kāpēc? kaut man tik ļoti gribētos smaidīt,un smiadīt no sirds,par lietām,par vārdiem,par visu,bet es nezijnu kā to visu panākt..saka jau ka laiks visu dziedē utt...bet šeit jau neietu runa par laiku,šeit runa iet par mani,un es nevaru apstādināt vai paaārināt laiku..
Un,sajūta.


afterglow.
summer vine.
pārsteigums.
everything.


atgādinājums sev-saņemies,dzivo,smaidi.

daži vārdi neaiziet no atmiņas,jebkuri,tie paliek,tie iespiežās,un visbiežāk jau tie sliktākie. un es nezinu kāpēc,es to visu tā atceros. tā liekuļošana acīs skatoties...kam tas viss ir vajadzīgs?...

un itkā,gribās kaut ko darīt bet es nespeju atrast lietu pie kuras pieķerties un ko iesakt,nu vnk nespēju. manām dienām vairs nav krāsu,tās ir kļuvušas pelēkas. es nedaru to ko velos,es daru,to,kas vnk notiek apkārt. mans ziepjuburbulis ir pārplīsis,jau kādu laiku,un nav neviena visā pasaulē kas gribētu to salīmēt atpakaļ,tā lai viņs mirdz,tā lai plaisas nespiežās rokās.. lauskas mētājas istabas stūrī,un es nespēju uz to skatīties,lai tur paliek,ar visiem salauztajiem sapņiem un domām.


un,nekad neko man par to visu nejautā.

šovakar gribu mīļumu,gribu jaukus vārdus kas ir mani,gribas veco pagātno,gribas citu siltumu.
nekā nav. tukša istaba. tumša gaisma,un mazliet sāpoša sirds.
ieslēdz manā istabā gaismu.
atver manu sirdi mīlestībai.
maini manu pasauli.

kkā likās,ka būs savādak.
nokaitināta,sasodīc!

man viss ir apnicis!
šodien!
sasodīc,kā es gaidīju šodienu!
pie vellna visu!

Esmu laukos.
Gribas majas,nebija nekad jegas kkur braukt.
majas.
un vsp,ja sirsninja sap.

es netaiso teikt,ka es varētu uzrakstīt tik daudz,bet nezinu ar ko sākt vai ko konkrēti rakstīt.
es apzinos,ka pati esmu maita.
ir tāds teiciens-cilvēks ir tik laimīgs,cik laimīgs viņš pats vēlas būt.
pati,vien esmu visu tādu būvējusi un vainot citus ir vnk stulbi.
mana vaina,mana kļūda,un uzvelt lēmumus citiem-stulbi.

tad nu šovakar es palikšu pie tā-pati biju vainīga,esmu,būšu.

visu labu,šis bija pēdējais publiksais ieraksts par mani.

Kad tevi mazliet pārsteigtu
Es iepilku sev klāt
Un elpu ievilku
Lai skūpsts būtu ilgs.


Dziesma,kas pēdējās dienas,tik ļoti skan. Atmiņas divu veidu. Gan labās gan sliktās. Tās pirmā jau jaukas,tādas pirmā veida savas jūtas,ar skatienu acīs par dziedāšanu,ideālu balsi un superīgu cilvēku,bet arī ar sliktam atmiņām,jo saprotu,cik biju jauna,naiva un stulba,vnk. Gadu atšķirība,tajā laikā un pašlaik,kas lieka aizdomāties par sava veida stulbu,bet tomēr tas bija jauki.
Un otra atmiņa. Mana.


Un,vēl čaļi,man sāk šķist,ka jūs pārāk esat aizrāvušies ar manu d/grāmatu šeit. Šeit jums neatrast psaulē jaunāko. Nu,nē. Tas ir mans. Tā ir mana telpa. Šķiet,ka pareizi jau un labi,ir citreiz,kad man gribās kaut ko pateikt,es to izdaru šeit,un pēc tam ir vieglāk aprunāties un tā,bet citriez tās pārprastās lietas un tie skandāli. Nu nē. Tāpēc,es sāku domāt,ka mani teksti klūs vai nu privāti vai man vnk būs jauna d/grāmata. Neesmu vēl izlēmusi,bet zinu,ka šeit,būs pavisam kaut kas cits,un tā teiktv,ai nu jusm kaut ko teikšu caur puķēm,vai neteikšu vsp neko,. Jo savā ziņa tas jau ir arī negodīgi,tad rakstat arī jūs šīs dienasgrāmatas un ļaujiet arī man viņas lasīt,tad mēs būsim norēķinājušies un es turpināšu rakstīt.

Bet,vsp ir tik jauki,ka kāds spēj novērtēt tavas idejas,un kad tu saproti,ka tu dari kaut ko jauku.
Un,vsp man ir plāni,ir tikai jādara,ir tikai jārealizē,un tad jau viss notiks. Es ticu,tam,ka kādreiz kaut vai tad kad būšu veca man tomēr +/- būs viss par ko esmu dzīvē jebkad sapņojusi. Jo,visa pasaule sadodas rokās,ja tu stipri kaut ko vēlies,lai tava vēlēšanās piepildās(jā,citēju mazo princi). Vsp,runājot par mazo princi,izlasi!


un ir tik jauki,ka ir tāds mazs menls kunkulīti ko paņemt klēpī dzert tēju un radīt šo atkarību šeit. rakstīt jums.rakstīt sev.


un,vsp es drīz iešu gulēt. arlabunakti. parunāsim rīt,ja jūs vel redzēsiet manus tekstus ;)