Man liekas kapi ir kaa maajas. Es nezinu, varbūt pagaidu mājas. varbūt tādas, kurās tie veļi tikai pa reizītei atnāk. Tomēr laikam tā esmu audzināta, ka domāju - kārtība šajās mājās liecina par dzīvajiem. Kamēr tur nebija patiesi tuvo - vecāsmammas un papuka, es to vairāk uztvēru kā pienākumu. Tagad eju kaa ciemos - cik vien iespējams biezji. Un, knibinot zāli no kopiņām, jūtos tik mierīgi kā nekur citur.