Mayai gribējās kautko saldu. Viņa stāvēja virtuvē pie zaļi pelēkā galda un mizoja aplesīnus. Nazis vienmērīgi slīdēja oranži grumbuļainajā miesā, atstājot tai vien bālus, plāni švammīgus ādas gabaliņus. Zilajā šķīvī stāvēja divi no celulīta atbrīvoti augļi un izskatījās neveikli - mazliet tā kā kaili, mazliet tā kā nevainīgi, mazliet gatavi nāvei.
Trešo apelsīnu Maya uz šķīvja nenolika. Kā vienmēr lietu dabiskajai kārtībai pretojās sula. Dzeltenās piles izvēlējas bēgt plaukstas iekšpusē un tad iesūkties violetā džempera piedurknē. Vai nav vienlaga, kur mirt - nodomāja Maya. Istabā viņu gaidīja divi ekrāni. Viens lielāks un otrs maziņš. Pēdējie burti, kurus varējā izlasīt tumši sarkanās nokias pelēkajā sejā vēstīja "...:) migla ārā. Bet skaidrs, ka Tu esi.." Lielajā ekrānā dejoja, pūta stabules, ganīja kazas, skūpstījās Matisa sievietes. Sarkandzeltenizaļais dārzs centās sargāt Mayas acis no nepadarītajiem darbiem un būt priecīgs. Maya pētīja kailo meiteņu ķermeņus, ar kursoru noglāstot viņu gurnus un krūšu līnijas. Kreisā kāja pārlikta labajai kā vienmēr šūpojās - augšup lejup augšup lejup augšup lejup. Laiks sarunām? Laiks muldēšanai? Laiks. Bija pilnīgi skaidrs, ka laiks ir un, ka ir laiks. Viņa atvēra e - pastu. Write mail.
Current Mood:......?
Current Music:......?
kas tālāk?;) Arī tas pāries: pētošs skatiens caur pieri parasti skan klusums, bet tagad: sirdspuksti |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
