es tomēr palieku pie domas, ka cilvēks - dzīvs cilvēks ar savu tagadnību daudz spēcīgāk liecina par šo nevis bijušo brīdi. pagātne viņā dzīvo tikai acu krāsā, balss intonācijās, pozās pierastās...tas ir - visā tajā, kas kā forma ietver viņa mainīgo dabu. Bet lieta vai lietu kārtība, kas palikusi nemainīga, ir pagātnes uzkrājums un kā tāds daudz spēcīgāk spēj izsaukt atmiņas un pārdzīvoto. Tā arī par Smiļģi, man daudz vairāk izsaka tumšais ūķis JRt nevis Līvijas Akirāteres roka, kas ir daudz interesantākā tieši tāda kāda viņa ir pati par sevi. Nu tā kaut kā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
