Man pašai savas cigaretes - Komentāri

Nelaime tā, ka gadu gaitā ir pačibējusi sākotnējā iecere vienā vakarā kopā sabāzt, piemēram, Moniku Zīli un Reini Tukišu, turklāt likt viņiem lasīt tādās vietās, kādās parasti literāri sarīkojumi nenotiek.

Tagad vietas, jau kur tas laiks, ir vienas un tās pašas un tādējādi kļuvušas "par vietām. kur notiek šādi sarīkojumi," bet cilvēki sākuši šito iedalīšanos kaut kādā mein un nemeinstrīmā, izliekoties nesaprotam, ka pasākums nekad nav bijis iecerēts kā viena vai otra novirziena, stila vai da jelkāda cita nošķīruma izrādīšana, bet drīzāk tāds festivāls, kurā redzams un dzirdams tas, kas mēdz dēvēties par latviešu prozu, visā tā dažādībā.

Tagad nu diemžēl ir tā, ka ja vien pasākumu apmeklētājiem liksies, ka latv. proza ir tāda vai šitāda vai nekāda, prozas lasījumos lasījušie pie šī iespaida būs ne vairāk vainīgi kā tie autori, kas kaut kādu apsvērumu dēļ uzskatīja, ka viņu darbi ir pārāk labi, lai ierastos un celtu tos priekšā publikai.

Lai gan varbūt tādējādi kulminē jau kopš pašiem pirmajiem prozas lasījumiem novērtā tendence - proti, ka daudzi autori vispār spēj saņemties kaut ko nebūt uzrkstīt tikai tāpēc, ka tuvojas prozas lasījumi. Un visu gadu pa starpu nodarbojas ar velns viņu zina, ko. Protams, vienmēr var atgadīties brīnums, taču parasti diemžēl neatgadās. Tad tiešām nav jēgas rakstīt.