 | 29. Dec 2005 @ 11:39  |
|---|
man arī arhivāra piezīmes par pagājuso gadu te. patiešām jocīgi jocīgi un pat pamācoši. vispār manī ir atgriezies spēks.
1.01.2005
es laikam vēl neesmu sākusies :)
upd.
(varbūt varētu nostrādāt vecais triks ar skūpstu? pamodināšanai...nu labi, labi...un daudziem skūpstiem un bučām pēc tam...:)))
2. 02. 2005
Garais rūķis ar Smaidīgo rūķi šobrīd viens otram lielās par to, cik lielus sniegavīrus vakar ar savām meitenēm uzcēluši.
Garais saka - mums bija tik liela apakšējā bumba, ka otro nemaz uzcelt augšā nevarējām!
Bet Smaidīgais nepaliek parādā - mēs toties uzcēlām trīs!
jauki tādi rūķi. :)
1. 03. 2005
dažas lietas, bet nu tiešām tikai tā nekā
2. 04. 2005
vakar pirms dead can dance iegāju rapas grāmatnīcā. pulkstenis bija seši, nācu no darba, domāju, ka uz mājām nav vērts iet, domāju - labāk pagaidīšu, labāk turpat blakus iedzeršu tēju, palasīšu, nopirku pirmo grāmatu, kas pie rokas gadījās, lai prātīgi to stundu pavadītu.
pēc stundas pinkšķēju, gribēju bučoties un man bija slikta dūša vai varbūt kaut kā savadāk var nosaukt to stāvokli, kad iekšas izgrieztas uz āru kā tādai ķīniešu pagatavotai vāverzivij. jā, tieši tā. ar ādiņu uz iekšu un visa baltā miesa karstā eļļā čurrrrrrrrrkst.
un tad vēl tā sarkanā saldskābā mērce litriem pa virsu tā, ka šķebina, tā, ka riebjas un tomēr gribas vēl.
pēc tam, kad pēc 60 lappaspusēm jau pati jutos neglābjami un postoši iemīlējusies, uzšķīru:
"Mīļais Sudrabkaln!
Rainīts man apgalvo, ka Tu iešot ar viņu zvejot. Ja tas tā, tad apliecini to man rakstiski. Man bail, ka Tu varbūt neej un tad Rainīts viens pats aizstaigās uz Lielupi un varbūt iekritīs no steķa upē.
Ar ---- Biruta.
Apliecinu ar savu parakstu un zīmogu, ka iešu.
Sudrabkalns".
un palika vieglāk. uz mirkli. pēc tam savu slepkavniecisko gājienu nostrādāja dcd un es paliku bez skropstu tušas. un atkal palika vieglāk.
03. 05. 2005
17. 35
Vakar taisīju pūķi un viņš lidoja, ķēru koka zivis, trīs reizes mani nesa pāri upei un šorīt teica - you will be the morning star, es griezos līdz sareiba galva, lietus lija un matos sariesās pienainas piles, gāju gar krastu līdz izbeidzās dziesmas, tad dungoju to, ko redzēju, bet vēlāk spļāvu ķiršu kauliņus zālienā. Lauču akmens tur aiz Skultes, ziniet, stāv, kā stāvējis, bet kastaņiem jaunas lapas.
atkal nesanāk koncentrēties uz būšanu. atkal tikai kāju pirksti piekrastes vilnīšos ņirbošos. no manis sanāk karlosons - lidot un spridzināt tvaika mašīnas, bet jēgas nekādas.
22. 44.
Vispār jau smieklīgi, ko spēj izdziedāt cilvēks, nedomājot par vārdiem. Drausmīgas banalitātes - nu tur par sauli un mākoņiem un ziņas cilvēkiem par kuriem gribas domāt. Nē, ir vēl trakāk - tie cilvēki nav konkrēti un tās nav ziņas, bet sarunas ar kādu...pat ne iedomātu cilvēku, bet kādu, kurš it kā visu zina. Nē, ne Dievu. Tādu kā mīļāko un radinieku vienlaicīgi. Man ir tāds "kāds" es nezinu kas, ar kuru es mēdzu sarunāties balsī. Eju pa ielu un saku, ka mīlu viņu, vai ka deguns nosalis, vai ka pavasaris atnācis, bet jālien alā, vai arī dziedu par to, ko jūtu, bet ne sev - viņam tam kādam. Nu tā.
Laikam tās tādas sarunas, kādas ir veciem cilvēkiem, kad tie pie sevis purpina. Sarunas ar gudro cilvēku, kas šķiet ir nemitīgi klātesoš. Sarunas pie sevis balsī kā īpaša sapņa esamības forma, citas realitātes sasniegšana, slepena erotika un pieskaršanās tam, kam netiec klāt citādi kā vien ar pie - runāšanas pie - buršanas palīdzību.
23. 48
Aizmirst vai neaizmirst - tāds lūk ir jautājums.
Piedot?
Nezinu, piedošana taču neko neatceļ. Varbūt ļauj pieņemt jaunus noteikumus. Bet tas arī viss. Noteikumus, kuru izpildīšana tiek vērota ar aizdomu pilnu skatienu.
Jau labu laiku tajās retajās reizēs, kad kādam skaitu līdzi tēvreizi, noklusēju rindiņu "un piedod mums...kā mēs piedodam...", vienkārši bail, ka kāds to varētu sadzirdēt.
01. 06. 2005
LIETUVIEŠU VALODAS ZINĀTĀJIEM
vai "kniebienam" un kniebienam lietuviski ir tādas pašas nozīmes kā latviski?? varbūt lietuviski ir kaut kas līdzīgs...
01. 07. 2005
11:17
daži spēlē dambreti,
bet tu spēlē trompeti
viss ir ļoti privāti
smiekli nāk
bet tuvums nesanāk
man mājās visi guļ
vientuļi
saspiesti
vienā lielā kosmosā
skatās krāsu te - le - vi - zo - rā
viss ir manā portfelī
rozīnes un pētersīļi
trakojoši trusīši
šampanieša pilni mēteļi
man mājā visi guļ
vienībā
principā
vienā lielā istabā
raugās savā sa - mai - tā - tī - bā\
pazaudētas klavieres
paspēlētas manieres
vis guļ uz āderes
smiekli nāk
bet nekas nesanāk
man mājās visi guļ
līdzsvarā
bezsvarā
smiekli plīst kā porcelāns
man ir mājās klu - sais o - ke- āns
(Baušķenieki)
01. 08. 2005
eu, pagaidiet, paņemiet mani līdzi
01. 09. 2005
tieši šajā brīdī un vietā es biju laimīga. vilcienos tas ir noticis divreiz - elpa izplešas krūtīs un tu uz mirkli kļūsti par balonu, kas piesiets pie ceļojuma somas roktura, plivinās ārā pa logu.
20. 10. 2005
Es tagad varu sākt raudāt arī tad, ja kāds aiziet pačurāt.
Tāda lūk aiziešanas trauma.
9.12. 2005
sagribējās cilvēkus. ielūrēju te.
lai gan vispār es jau biju pateikusi vienu reizi ar labu nakti. vienam cilvēkam internetā, protams. un pat aizgāju līdz gultai, bet tad sāku piemērīt krelles. un zsv ballītes tērpu. kubas gaumē. nezinkāpēc izskatos pēc narkomānes tajā tērpā un man ir arī melnas bizes. pie tērpa. apsēju ap galvu lakatu un arī saulesbrilles uzliku. ā un kādu kilogrammu krelles. tērps ir adīts un sastāv no diviem taisnstūra gabaliem. koši krāsains. nu jā, bet kad uzliek saulesbrilles tā pat neko redzēt nevar. vajag vēl arī cigāru...lai gan no otras puses, varbūt kāsi garā iemutī.
nu jā, bet tā ...viss kārtībā. sagribējās cilvēkus. ielūrēju te. |
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/31529/2392) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) wowow |
|---|
| Date: |
29. Decembris 2005 - 12:16 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Lai spēks ir ar Tevi.
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/38996/905) |
| From: | maya |
|---|
| Date: |
29. Decembris 2005 - 12:19 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
un ar Tevi arī :))
spēki visādi labie...
Tev visi ieraksti fantastiski
tās pienainās piles matos iekrita acīs
|
| From: | maya |
|---|
| Date: |
29. Decembris 2005 - 12:46 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
tas ieraksts tāds par atmiņām vietā, kurā kādreiz sajūtas bijušas tik spēcīgas, ka vēl tagad spēju atcerēties ko juta mēle pieskaroties lietū izmirkuša šķunīša šokolādes krāsas dēļiem un kā lietus sariesās matos un pārvērtās pienainās pilēs. kājas bija nosalušas un bikšu gali galīgi slapji, kāds kuru ļoti mīlēju, skatījās uz mani un smaidīja.
|
|