"Netikumīgajos" ir tas viens Meļķes dzejolis, kura laikā skatītāji uz mirkli sastingst, noklust, cits apraudās, cits nezina, kur likt acis.
Skolas laikā es biju tā meitene par kuru ir šis dzejolis. Un es joprojām esmu tā meitene.
Varētu padomāt, ka veiksmīgi izdzīvojusi, bet nekas jau nav mainījies.
Toreiz man nebija pleiera un tāpēc arī nebija austiņas, kurās varētu skanēt klusums.
Tomēr beigu beigās visa mana super aktīvā dzīve patiesībā ir tādas austiņas, kurās vienkārši skan klusums.
Šorīt tviteris izmeta jaunāko Zviedrijā veikto pētījumu, kas atklāj PHD studiju kaitīgo ietekmi uz garīgo veselību. Salīdzinot ar maģistra studijām doktorantiem dramatiski pieaug dažādu mentālo problēmu zāļu lietojums. Man ir divas nepabeigtas doktorantūras, ar diviem nokārtotiem promocijas eksāmeniem un diviem pusrakstītiem darbiem. Un man par to ir nenormāls kauns. Bet es laikam arī reāli nesaprotu, kāpēc tas phd man būtu vajadzīgs. Tieši ko es vēl varētu pierādīt. Un vai tad, ja es to darbu pabeigšu, ar mani vairāk kāds sarunāsies kā ar cilvēku?
Es joprojām dzīvoju bez antidepresantiem un citām zālēm, kas palīdzētu man justies vieglāk.
Palīdz ezers.
Bet aizvakar bija pirmā diena, kad nepeldējos, jo bija jābrauc uz Rīgu atmēģināt "Netikumīgos". Neatbrauca puse skatītāju, jo vienas skolas skolotāja bija sajaukusi izrādes datumus. Spēlēja pustukšai zālei, bet vienalga bija labi. Tā izrāde dzīvo jau piekto gadu. Kā teica gaismu puisis - šī ir izrāde ļeņins - mūžam dzīva.
Aizaizvakar peldējos 3 reizes, jo bija sajūta, ka šogad pēdējo reizi.
Ļoti sāp kakls.
Pēc tā, ka cilvēki man lūdz atkārtot to, ko saku, saprotu, ka runāju klusi un nesaprotami. |