kad laidāmies lejā pulkstenis bija ap deviņiem. latvija visa krēslā bez nevienas pašas uguntiņas. nu ziniet taču, kad naktīs lidot pār eiropu, tā deg ugunīgiem pilsētu pleķiem. bet latvija - tumši zaļpelēka. vietām tādas mazas gaismiņas - laikam tur, kur kūlu dedzina. eu, briesmīga tāda sajūta, ka te gaisma tik vien, cik no kūlas. un uz šosejām nevienas mašīnas. briesmīgi bija. likās, ka te kāds mēris pāri gājis. kad tikām līdz jūrmalas šosejai, tad gluži vai akmens no sirds nokrita - ir kustība. tāda lēna gan un kusla, bet ir. mašīnas kā gliemeži ar jāņtārpiņu spožumu priekšā.
klau, es nevaru. vai tās skumjas te gaisā? saelpojies un pelēks plīvurs acu priekšā. |