Bet man nesala.
Auksts reizēm bija, bet nesala. Arī tad,
kad tas briesmīgais vējš zemes malā rāva no klints jūrā,
kad krusa uz kalnu pārejas un migla kā blāķis,
kad lietus lielām lāsēm pie nuaragu akmens ciemata,
kad no gultas ar 3 segām ar basām kājām uz akmens flīzēm no rīta,
kad uz virsotni, stiegot līdz ceļiem sniegā kājas mirkst botās kā ūdens vannītēs, bet no biksēm ūdens tecēja bez izgriešanas,
kad pirmajā atbraukšanas dienā krēslā skatījos uz lietus lāsi veļas knaģa galā,
kad kamīns dūmoja un acis asaroja tā, ka bija jābēg pastāvēt naktī,
n e s a l a
tāpēc, ka
mājiņa olīvu birzī un pēc tam cita zem baznīcas zvaniem,
tāpēc, ka
sievām melni svārki un lakati, bet veči tik sēž un pļāpā (http://foto.inbox.lv/maya1/sardinija)
tāpēc, ka
rāpties, cik augstu vien var, klausīties kā ķermenis elpo un sajust, ka āda ievīstījusi dzīvību,
tāpēc, ka
sēdēt kalnu galos un dzirdēt, kā klusums aptver zemi,
tāpēc, ka
izstaigāt alas un skatīties, kādas tām izaugušas akmens bizes,
tāpēc, ka
slepenā līcītī peldēt un rāpties krastā pa suņu taku dzelteni ziedošos brikšņos,
tāpēc, ka
vienai iet un just asinis pulsējam deniņos, domāt, pieskarties lūpām,
tāpēc, ka
trīs draugi, kuriem no rīta pateikt "čau",
tāpēc, ka
naktīs sapņos atnāk tie, kas palikuši Rīgā, un paņem pie rokas.
un seja brūna un šodien viss tik viegli un varbūt varēs kādu brītiņu vēl neskriet
(bilžu gan būs daudz :))) |