Stāvēju pie letes un pasūtīju zandartu ar dārzeņiem.
- Ei, es atvainojos, jā, jā es ar tevi mēģinu sarunāties!- man no muguras tādā skumji lēnīgā balsī saka vīrietis melnā ādās jakā un biksēs. Mati viņam nedaudz sirmi, acis bēdīgas un gadi apmēram 35.
- Šitas ir kas, ukraiņu krogs kaut kāds? - viņš turpina.
- Nē, te ir ēdnīca - atbildu un mēģinu viņu neredzēt, bet puisis ir neatlaidīgs.
- Nu paga, negriezies prom, es jau tikai parunāt gribu. Klau, Tu gadījumā neesi tādā aktīvo cilvēku klubā, ne? Nu tu izskaties tāda. Jūrmalā viņiem esot klubs. Tu taču esi aktīva, vai ne? Es to redzu. Tev ir, ko darīt dzīvē - tas arī skaidri redzams. Pilnīgi noteikti Tu neesi no tiem, kas peld pa straumi. Ir taču man taisnība, vai ne? Es arī gribētu tai klubā - biedrunauda nav problēma. Nauda vispār nav problēma.
Es esmu tikmēr dabūjusi savu šķīvīti un apsēžos. Vīrietis turpina savu monologu manā virzienā.
- Nu tu paklausies, paklausies. Es jau neko sliktu. Es vienkārši kompāniju meklēju un nemaz neesmu tik vecs kā izskatos. Man vēl daudz spēka. Tikai kompānijas nav. Nu ir jau it kā draugi, bet viņiem ģimenes, mājas sacēluši, bērni. Tādi pašapmierināti palikuši, aizrijušies ar tiem saviem labumiem. Laika viņiem nekad nav. Man, piemēram, abonemets uz baigi kruto pirti. Nu, a ko es tur viens iešu? Nu, nāc līdzi. Es par visu maksāju. Nauda tā nav problēma. Ko, a? Es nopietni. Tātad rīt mums ir randiņš. Davai pirms darba. Cikos Tev jābūt darbā. Desmitos? Nu vari pirms tam piecelties. Nevari? Nu jā. A pusdienlaiks cikos? Davai pusdienlaikā. Saproti, es jau tikai draugus meklēju. Kompāniju. Man daudz nevajag. Es tajā kompānijā varētu arī maliņā pasēdēt, lai citi tur vada un tā. Man jau viss ir normāli. Patiešām normāli - nu tur nauda, māja, mašīna. Baigi normāli. Bet man vajag cilvēkus. Man tevi vajag. Un kaut ko ekstrēmu arī gribās.
Es tikmēr ātri ēdu un mēģināju būt pieklājīga - zini, - es viņam saku -nesaki, ka tev kādu vajag, jo tad gribas bēgt prom. Un piedod, bet nevarēšu es uz to pirti...
Piecēlos un vainīgi devos prom.
Varbūt vajadzēja ieteikt Cibu? Vai, lai uzceļ draugu māju - nu kā Čeburaška cēla, kad viņam bija līdzīga problēma.
Bet vīrietis palika pie tukša galdiņa. Kad gāju prom, viņš mēģināja sarunu sākt atkal no jauna - jau ar citiem cilvēkiem.
Patiesi nejauki un bēdīgi palika. |