| 22. Marts 2005 |
Vakardien ap septiņiem pie Vērmaņdārza tumsā aizejošas zilas debesis, mēness spilgts, tantiņas ar dzeltenām tulpēm kastītēs un gaiss, lai arī auksts, tomēr pilns ar vasaras vakariem. Apstājos, elpoju, domāju par visu to, kas būs.
...uz īsu brītiņu, protams, bet būs. Vietā, kur cilvēki iemācās nevainojami gaidīt, gaidīt, gaidīt un pārģērbties, pārģērbties, pārģērbties.
Vietā, kur nevienu brīdi tu nevari lēni ziedēt, atplaukt, lai dzīvotu ar atkailinātām domām un jūtām, jo zini, ka viss tūlīt beigsies.
Un vēl tās bailes no nosalšanas un pēc tam bailes no sasvīšanas :))). Bailes nesmirdēt un bailes smirdēt. Tādas parastas mērenā klimata bailes. |
|
jā, starpcitu, domāju, ka jaunā kolgeit citrusu zobupasta ir nopietns pavērsiens cilvēces vēsturē. atļauja cilvēka mutei smaržot ne tikai pēc piparmētrām, varētu radīt arī citas no brīvības izpratnes izrietošas pamanāmas sekas. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |