| 9. Janvāris 2005 |
skats stāvot vārtrūmē -
cilvēki pārvietojas atmuguriski
sievietēm skaistas kājas un plīvojoši kažoki
gaisā dzirdami spiedzieni
mašīnu logiem pielipuši deguni
skats izejot no vārtrūmes
pie viesnīcas Reval hotel apgāztā sēta te paceļas, te nolaižas, bet tas arī viss
liekas, ka ļaudis melo un mēteļus plivina paši
kāds joprojām turpina spiegt
lidojošās govis neredz
vējš pilsētā diezgan pazemots. nav viņam, kur izplesties.
bet varbūt esmu vējimūna. karogi taču pland un ūdens peļķēs arī, elektrība raustās, skaņu efekti svilpjoši, bet vispār
miers |
es tikai par balodi uzrakstīšu. viņš tāds apstulbis ielas vidū grauza cepumu. pieķēries drupačām kā stiprajai klintij un pofig viņam es ar mašīnu. viņam cepums. apstājos. signalizēju, bet viņš neko. sāku lēni braukt, viņš skrien pa priekšu un atskatās. tā žēli. uz cepumu.
es tikai par pansionātu ozolniekos. bez jumta, elektrības, ūdens un iespējas siltu ēdienu pagatavot 300 vecīšiem. sveces viņiem nedrīkstot dot - nosvilināšot visu
un tad draudzene no norvēģijas zvana un stāsta par vecmammu Kuldīgā, kas uztraucas, jo cilvēkiem gaļa ledusskapjos sabojāsies. bet es tajā brīdī lielveikalā piekrautiem ratiņiem - trifeles un kanepju sviests, apelsīni un šampūns, smiltsērkšķu lakto un pieci kilogrami kartupeļu...
saule šodien caur mākoņiem kā pirksti iegrābjas kokos un kasa vējā iekaisušo zemes ādu. gaidu, ka satvers egļu saknes un metīs pār galvām.
re kā, punkts! zina, kas notiek. zina to, kā dusmas pāraug skumjās un to, ka jābūt stipram. gudrs tāds punkts. bet pa radio stāsta, ka roņa jūtīgākais orgāns ir ūsas. tēja jūt ar garaiņiem, kuros slēpjas ķēmi. skukas cigaretes oglīte kvēlo un pieskaras tumsai, izdedzina caurumus un tad var redzēt paslēpto
rakstu, par jums domāju un nomierinos. mīlu.
rīt beidzot sāksies gads un sāks piepildīties vēlēšanās.
jā, bet uz jūru man gribēsies braukt tad, kad ūdens atkāpsies. meklēt un pa čužām rakāties. esmu nolēmusi atrast koka kāju. nav taču daudz no vētras prasīts. :) |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |