Piemēram, no rīta aizgāju uz Tabakas izstādi. Man patika:
Garderobē mēteļus pieņēma divas tantiņas. Abas pielieca sirmi sprogainās galvas un skatījās uz manu strīpaino šalli. Pēc tam abas vienlaicīgi sniedzās pēc manas jakas un abas sniedza katra savu numuriņu. Galvas pieliektas, skaitiens ļoti uzmanīgs un vērtējošs, bet skaitļi uz numuriņiem 201 un 102. Es nesamulsu, paņēmu to, kur 102. Viņas abas saskatījās un sāka smieties. Es arī. Pēc tam jau, kad liku causrpīdīgo plastamasas gabalu kabatā, ievēroju, ka cipari tādi dīvaini..nu jā...apgriezu otrādi un ieraudzīju, ka patiesībā esmu paņēmusi 201.
Izstāžu zālē pilns ar skolniekiem. Viena meitene kā jau pierasts ar piezīmju blociņu staigā un pieraksta. Skumja tāda.Nekad neesmu sapratusi, ko bērni pieraksta tajos mazajos blociņos, un ko pēc tam izlasa. Lai gan atceros, kā pati staigāju ar tādu blociņu un kaut ko rakstīju, rakstīju, rakstīju.
Nu jā, bet viņa tāda bija viena. Pārējiem rokās mobilie. Un viņi tik fotografē un fotografē - nosaukumus un gleznas - pilnībā un fragmentus.
Tualetē durvis ar lodziņiem. Vispār es vienmēr aizeju uz VMM tualeti un paskatos pa logu, uz bērnu laukumu ar bedri smilšu kastes vietā. Liekas, ka tā ir pati mājīgākā Rīgas muzeju tualete. Varbūt tāpēc, ka zem trepēm. Tur ieejot sajūta kā bērnībā, kad slēpjoties patrepē spēlē mājas vai arī pelrušķēs. Virs galvas pa marmora pakāpieniem slīd princešu kleitu malas.
Viņas gleznas, kuras man nekad nav patikušas, šodien pēkšņi sāk stāstīt par dzīvošanu bez fona. Ziniet taču, kā viņai cilvēki gleznās - skulpturāli, spilgti, iluzori un bez fona pat tad, ja fons ir pārsātināts.
Tieši tāda sajūta šobrīd. Fona pazaudēšanas un kailuma. Spilgta kailuma. Un aizvērtas atvērtības. Teatrālas ākstības un vienkārša vienatnība.
ā...un jā, dakter, mantru "es mīlu" esmu nomanījusi pret "es ienīstu". Nevarētu teikt, ka tas priecē, drīzāk skumdina, jo ienīstu arī pašu naidu. |