| 8. Decembris 2004 |
kad pēc narkozes pasaule vēl ir tikai krāsu jūklis, kurā peld cilvēku ēnas, un balsis viļņojas nesaprotamās skaņās,
kad ķermenis vēl nav tavs ķermenis, jo tu vēl nemaz nezini, ka tev tas ir,
kad nav vēl ne roku, ne kāju, ne gurnu, ne krūšu, ne vēdera, ne kakla, kad nav nekādu personisko robežu ar pasauli,
tad vienu brīdi esi tikai punkts, sprauga, šķirba, kurā lēni sāk sūkties, tad pilēt un aizvien straujāk atgriezties dvēsele
pirmais, ko apzinies, ir asara ausī, tad pa slapjo sliedīti rāpies uz augšu un tiec līdz kreisās acs ārējam kaktiņam
- kāpēc raudam? - vaicā ēna
- sāp...- čukstus meloju |
varbūt ir tā
nav nekāda laika. ir tikai konvulsijas, trīsas un zobi klab. drausmīgi klab zobi. mēģinu savaldīt žokļus. tie kā aukliņās iekārti. žokļi marionetes. un raustītājs sajucis, vai arī smejas ļoti un tāpēc rokas trīc. nē, nē - dzēris nedēļu un melns gar acīm. nē, nē. man melns gar acīm. nē, nē. tu man gar acīm. galvenais tagad ir skatīties. redzēt tevi. ja jau apkārt viss gāžas. ja jau viss ir tikai drebuļi. ja jau esmu tikai skatienā, kad pār visu pārējo valda kāds cits.
piesienu sevi tavām acīm.
- turies! - tu skaties
pamostos zem piecām segām un tavas rokas uz pieres
- turies! - tu skaties
un es šūpojos tavās pelēkzilajās. noturēta. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |