| 8. Decembris 2004 - 12:09 |
|---|
kad pēc narkozes pasaule vēl ir tikai krāsu jūklis, kurā peld cilvēku ēnas, un balsis viļņojas nesaprotamās skaņās, kad ķermenis vēl nav tavs ķermenis, jo tu vēl nemaz nezini, ka tev tas ir, kad nav vēl ne roku, ne kāju, ne gurnu, ne krūšu, ne vēdera, ne kakla, kad nav nekādu personisko robežu ar pasauli, tad vienu brīdi esi tikai punkts, sprauga, šķirba, kurā lēni sāk sūkties, tad pilēt un aizvien straujāk atgriezties dvēsele
pirmais, ko apzinies, ir asara ausī, tad pa slapjo sliedīti rāpies uz augšu un tiec līdz kreisās acs ārējam kaktiņam
- kāpēc raudam? - vaicā ēna - sāp...- čukstus meloju
|