| 28. Oktobris 2004 |
vakar biju tik tukša, ka nekam manī vairs nebija vietas
nogurums kā nāve vateņos pilnos ar akmeņiem un zobiem cauriem pilniem ar akmeņiem rokām kas krīt piedurkņu tukšumos un pie pirkstiem piesieti akmeņi pēdām kas iemestas kurpju tukšumā un pie potītēm akmeņi plaukstām iekārtām kabatu tukšumā un tur akmeņi
bez acīm
bez ausīm
negribu savus pirkstu galus
negribu just kā mati aug
novelciet galvai ādu
ļaujiet lai līst
rudens
lai līst
ielīst sevī
aizmigt
jā |
žokļu sakodienu apskaustu pat riekstkodis
plecos nav nevienas brīvas stīgas
smadzenes kas saraujas par valriekstu
sāpju garša mutē metāliski sīva |
| jā, bet tagad ziniet | 17:50 |
|---|
man liekas, ka Maya sāk atgriezties
vispretīgākais karā ir tas, ka jākaro
un nogalina karā tas, ka jākaro
nekas cits
lodi jau nedzird
bet to kā krīti pret karu
to dzird
un man riebjas karot
ziniet, es labāk sev uz pieres balodi vai tur, piemēram, pace
un es nekarošu
un nebūs kara
un tieši tāpēc es nekritīšu |
no rīta saņēmu jauna darba piedāvājumu
aizbraucu uz jūru
dažām kaijām, kas droši vien nemaz nav kaijas, ziniet, ir melni sāni |
Starp Stīva Reiha City Life un Music for 18 Musicians Valts Ernštreits man saka 59. lpp. -
Vairs nesāpēs nekad nevienam, un tur, kur miglā zāles stiebri lūst un rasā krīt, vairs neizdosies ienākt. Vairs neizdosies it neviens no jums. Un projām neaizies, nevienam nepateicis, viens pats, un īsti nemācēs vairs skumt. Tā vienkārši, bez vārdiem un bez steigas, viss izdosies un notiks notikums.
jocīgs apsolījums, jocīgs
Bet Reihs savā amerikāņu ebreja kepkā atnāk un paklanās par 9 tūkstošiem un man nav žēl, jo ir notikums tajā, ko viņš tur pirms 10 un 30 gadiem ir aprakstījis. notikums. :) |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |