Nu tā, vasarai ir pielikts punkts.
Ar peldēšanos bangojošā jūrā, kad debesis krāsojas senu holandiešu gleznu toņos, ar melnas ogles zīmējumiem uz baltas sienas par to kā laiks bez sava sākuma griežas spirālē pa ierobežotu telpu, ar sarunām līdz četriem no rīta un aizmigšanu pie galda, ar Gulbju zvaigznāju un uzrāpšanos Irbes lokatora augstākajā punktā, ar Skuku mīļo un cilvēkiem labiem.
Gaiss vakar kā sega mīksts un smaržojošs - satīties tajā un aizmigt līdz pavasarim. :) Bet tad nebūs lietusgāžu un grāmatu lasīšanas ieritinoties spilvenos, tad nebūs slapjo kāju, skrienot satikties ar draugiem pāri peļķēm, tad nebūs nosalušo pirkstu slapjos dūraiņos, tad nebūs velšanās no kalna, tad nebūs sarmā mirdzošo koku...tad nebūs visu to cilvēku, kurus vēl jāsatiek, kuriem jāpieskaras, ar kuriem kopā jāsmejas. :)
Ak vai ak vai, cik šausmīgi sentimentāli, bet šobrīd es savādāk nevaru...stāvot pēc pirts zem tā spožo punktu pilnā melnuma ir atvēries kāds līdzens prieka lauks manī pilns smaidu.
Jūs zinājāt, ka pasaules esības pamatā ir sliekšanās uz nekārtību? Jebkura kustība nevis sakārto, bet izjauc, sarežģa un tieši tas nomierina. Es nevaru neko sajaukt, jo sajaukšana ir kārtība. :)) |
Kaads plaano manu dziivi un mani tas shobrid tracina. Kaads neljauj manai dziivei buut sakaartotai un arii tas mani tracina.
Es esmu niknaniknanikna...un nekaa nekaa no taa miera, kas veel pirms stundas manii. Un nesakiet "sieviete!" un nesakiet "rimsties"!
Un ar priezhu chiekuru spaardiishanu nebuus liidzeets un ar dziljaam ieelpaam arii. Vismaz shobriid. |