| 13. Augusts 2003 |
vakar vakarā
no kā sastāv skumjas? ja neskaita visus simptomus, kas varētu būt raksturīgi arī vieglas saaukstēšanās gadījumam, sanāk, ka no cilvēkiem. Tā pat kā prieks. Vai jautājums ir par proporcijām vai garšvielām?
šorīt
lullabies from paris
balts džemperītis + jaciņa + mētelītis - paladziņš - peldkostīms - binoklis = vienlaga sanāk zvaigžņu lietus šovakar
pusdienas laikā
tukšums. visas buras prom.
tagad
Rudens atnāk ar cāļu skaitīšanas sajūtu un man liekas, ka manā ligzdā to ir visai maz. ērcīgi škrobīgs un nodevīgi žēlabains stāvoklis. |
| pirms diviem gadiem gandrīz šai pašā laikā | 13:50 |
|---|
13.08.2001 17:46
"Gadījumā, ja saruna nav parasta domu apmaiņa ar vārdiskiem mehānismiem, kurā cilvēki tikai nedaudz atšķiras no gramafoniem, un sarunu biedri patiešām runā par kaut ko, novērojama interesanta parādība. Sarunas gaitā katra runātāja personība pakapeniski dubultojas:viena tās daļa, tiekdamās pie tā, kas tiek runāts, piedalās sarunā, kamēr otra, kuru sarunas tēma nepiesaista tā ka čūska putnu, aizvien dziļāk ieslīgst sevī un gremdējas pardomās par sarunas objektu. Sarunājoties mēs dzīvojam sabiedriski, domājot paliekam vienatnē ar sevi. Bet lieta tā, ka sarunās, līdzīgi kā musējā, mēs vienlaikus nodarbojamies gan ar vienu, gan arī ar otru un jo tālāk, jo vairak; ar gandrīz vai dramatisku sajūtu mēs ieklausāmies tajā, ko runājam, vienlaikus aizvien dziļāk iegermdējoties mūsu meditācijas bezdibenī. Šī augošā divējadošanās nevar pastāvīgi atrasties līdzsvarā. Tāpēc līdzīga rakstura sarunas nereti pekšņi partrūkst, notiek sinkope, un iestājas dziļš klusums. Katrs sarunas biedrs ir ieslīdzis pats sevī. Viņš nevar runāt vienkārši tāpēc, ka domā. Dialogs ir radījis klusēšanu, un nesenā sabiedrība ir sairusi vientulības saliņās.
Neapšaubāmi, klusuma dzīvie plūdi, appludinot dialogu, iziet no krastiem, kad viens no sarunas virzieniem ir sasniedzis robežu: tam ir jāpagriežas un jāuzņem kurss pretējā virzienā."
Hosē Ortega I Gasets |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |