pamosties
saprast, ka ir lietas, kas notiek priekšpēdējo reizi mūžā
mazliet nomirt
nē, saņemties aiziešanai
nē, nesaņemties
ieklausīties tieši šī sētnieka slotas švīkstēšanā, ieskatīties, tieši šīs rīta gaismas kustībā pa sienu, atvadīties no liepām aiz loga, pieķert sevi domās urbinām ar pirkstu izdrupušo apmetumu sienā, ar kāju īkšķi pacelt kustīgo parketa dēlīti, pamēģināt kā pirmajā reizē iebrist virtuves neprātīgo krāsu jūklī, noglāstīt vannu čuguna veco uz kājiņām (kas ar tevi notiks vecenīt? un gribu ņemt tevi līdz), neskatīties acīs plauktiņiem, jau pamestiem, pasmieties par kaķi, kurš noslēpies skapjaugšā kaut kā nelāga nojausmās, aiziet. |