Skuka vakar stāstīja par pulksteni, kuram reizēm nepietiek spēka pārvarēt robežu pie deviņi. Tādos mirkļos rādītāji nokrīt atpakaļ pie seši un viss sākas no jauna - uzgriežam, pirmie tikšķi un rāpšanās uz lielo vidus punktu.(tiš, Sīzif, ne par tevi tagad!)Tā laikam ir atgriešanās.
Es nezinu, kur atgriežas cilvēki. Un vai vispār ir iespējams kaut kur atgriezties, tad, ja neesi piekusis pulkstenis.
Aizvakar braucu uz kādu pirms gada man īpašu vietu un pa ceļam sīkās emociju skudras skraidīja turpu šurpu gar sirds žogu. Bet tad pēkšņi kaut kur pazuda. Un es biju tajā vietā, un sēdēju jūras krastā un apgūlos zem vīksnas un gārņus neatradu un aprunājos ar cilvēkiem, bet netagriezos. Jo nekur jau nebiju aizgājusi. Un tādu svarīgo vietu ir diezgan daudz. Vai nav tā, ka cilvēks ir būtne, kas spēj vienlaicīgi būt gandrīz visur.. :)))? |