baznīcā skanēja blūzs un oda priekam, Mēness lēca pa ceturtdaļām oranžs un velāk pienaini bāls, ilgi bridu jūrā nakts peldei, bet pirms tam guļu paslēpusies no odiem zem indiešu paladziņa raupjajās smiltīs un pa škirbiņu skatos tumši sarkanā švīkā tumši zilās debesīs, salūts sešas reizes, dejoju līdz pieciem no rīta, sienu baltus lidojošus balonus pie akmeņiem jūrā, skatos uz lidojošiem akmeņiem, fotografēju, izgaismoju filmiņu, noskumstu, nenoskumstu, guļu zem mīlzīgas vīksnas vai gobas vai vīksnas vai gobas :))), nē, tomēr vīksnas, klausos kā dzied, kā smaida, kā smejas, ka ir labi, kā ēd plācmaizī, kā ir laimīgi, kā sāk ducināt pērkons, kā sāk dārdēt pērkons, kā savelkas melnas debesis, kā zibeņi aplenc koku zem kura es un vēl citi, kā sāk līt, kā sāk līt aumaļām, gribu braukt prom, atkal nedarbojas mašīna, tas labi, jo ir laiks skriet lietū galīgi slapjai, ar kāju pirkstiem ierušināties peļķēs,
atkal ir vasara...
tādas lūk kāzas
bez mazākajām šaubām |