| 16. Jūnijs 2003 |
Nu tad tā -
1) sestdien biju koncertā. Spēlēja 4 dīvaini tipiņi. Violets rūķis skatuves labajā malā pagriezis muguru skatītājiem. Frips vārdā. Pjērs Rišārs no filmas Rotaļlieta ņēmās pa skatuves vidu un lauza savu ģitāru. Neviens viņam nebija pateicis, ka tādas maikas nēsāja tālajos 70 tajos un PSRS teritorijā - saucās beljo mužskoe. Bundzinieks izskatījās pēc aptuklējuša Grebenšķikova, bet basģitārists pēc ļoti estētiska baltā zalkša ar apbrīnojamu pirkstu plastiku.
Kas dīvaini - šie spēlēja varen jautri un ironiski un Mayai patika, lai gan pirmajās 15 minūtēs viņa sāka domāt par to, ka cilvēks ir dievišķa būtne, jo spēj izdomāt kaut ko tik nesaprotami jocīgu. Pēc tam Maya vairs nedomāja, bet klausījās. :)))
2) Vēlāk Maya piedzīvoja Bolywood partiju ar Artjemiju Troicki. Kurš nenoturējās un sāka lasīt lekciju par to, cik ir slavens. Pēc tam savaldījās un laida vienu indiešu filmu mūziku pēc otras. Pēc šitā visa pasākuma nākamjā dienā pļeckāties pa zemenēm Vikinga klātbūtnē bija ļoti grūti. Nu, iedomājiet - acis redz zemeni, roka tur karoti - normāla būtu taisnvirziena kustība, bet nē šoreiz roka izpilda viļņveida kustību virs zemenes un dodas kaut kur pilnīgi pretējā virzienā, bet tajā pašā laikā galva kustās pa labi un kreisi trajektorijā - labais plecs, kreisais plecs.
3) deguns tomēr ir sarkans, jo pirms zemeņu pļekāšanas bija jāpaguļ Vakarbuļu kāpās un jāklausās Griškoveca lugas lasījumi ļoti izteiksmīgā Aptiekas lasījumā. Lūk. :)Un Saule vakar bija ļoti dzeltena. Un debesis ļoti zilas. Un kaijas ļoti baltas. Un maza jahtiņa ļoti apgāzusies. |
Šodien Maya visu dienu strādā un neatbild uz jautājumiem. ;) Viss, aks notiek, notiek saistībā ar darbu. Pat dāvanas.
Šodien Mayai uzdāvināja grāmatiņu. Vienu no tām, kuras brīvajos vakaros saraksta profesionāļi nespējot aizmirst, ka nav profesionāļi. Grāmatiņa saucas "Many Wendsdays" Notes to an advertesing agency from Keith Reinhold.
Un tā kā Maya šobrīd spēj domāt tikai par darbu, tad arī citāts par to.
The bumpers sticker read: "Those who attempt the absurd achieve the impossible"
It made me wonder if the phrase could be turned around to imply that to think something is impossible is a kind of absurdity in itself."
Manuprāt, nekas nav absurds vai arī tāds ir viss. Bet tas jau viens un tas pats. viss ir viens (pat šī banālā frāze vienlaicīgi ir un nav tāda)- pagātnes bēdas un prieki, šodienas sāpes un līksmība. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |