| 12. Maijs 2003 |
| neapdeitošanas sekas | 08:49 |
|---|
Sapnī maya redzēju sviesta cibas apdzīvotājus. Tādus kādi viņi mēdz staigāt apkārt pa sapņiem. Nav ne mazākās jausmas vai tādi viņi izskatās arī nesapņos, bet nav jau svarīgi. Stāvēja viņi tādā lielā aplī un sprieda, ko darīt vakarā. Maya pienāca pie draudzīgajiem ļaudīm un teica "Maya" un tad sapņu cilvēki katrs sauca savu vārdu. Šobrīd gan Maya atceras tikai sapņu Narajanu,bet arī citi bija ļoti skaisti. :)
Vēlāk visi ēda daudzkrāsainu marmelādi un dejoja Dugavmalā. :))
Diez vai tādi sapņi tagad rādīsies vienmēr pēc tam, kad žurnāls neapdeitots paliek? |
Maya šobrīd lasa feministiskās teorijas. :)
Starp feminsma epistemoloģiskajiem, sociāljiem, globalizācijas, reliģijas u.c. jautājumiem, pastāv arī jautājums par valodu.
Tādā ļoti sievišķīgā veidā sievišķo valodu meklē Irigaraja Lūsa savā esejā "Kad mūsu lūpas sarunājas".
"Ja tu/es vilcināmies runāt, vai tas nav tādēļ, ka baidāmies no nespējas runāt labi? Bet kas ir "labi" vai "slikti"? Pēc kāda standarta tad mēs runājam "labi"? Kāda hierarhija, kāda subordinācija gan tur slēpjas, alkstot sagraut mūsu pretestību? Pretendējam pacelties augstākā diskursa līmenī? Erektīvā augšupsliešanās musm nav obligāta : mēs jūtamies labi uz plakanas virsmas. Mums ir tik daudz vietas, kur varam dalīties. Mūsu horizonts nekad nebeigs izplesties, mēs pastāvam atvērtībā. Izplešoties, vienmēr no jauna atveroties, mēs atrodam tik daudz balsu sevis nebeidzamai izteikšanai, ka pat ar visas pasaules laiku mums būtu par maz. Mēs nekad nevaram pabeigt šo loku, apgūt savu perifēriju: mums ir tik daudz dimensiju. Ja vēlies runāt "labi", tu ieraujies, paceļoties tu kļūsti šaurāka. Pastiepjoties uz augšu, sniedzoties augstāk, tu velc sevi prom no sava ķermeņa bezrobežu valstības. Neslienies uz augšu, tā tu mūs pametīsi. Debesis nav tur augšā: tās ir starp mums."
Sievišķīga valoda...kāda tā ir? |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |